Maz zinām par latviešu kalnukāpējiem pirms četrdesmito gadu beigām: jādomā, ka pirmie kāpieni notika Alpos un Kaukāzā. Pirmās dokumentālās liecības saistītas jau ar latviešu kalnukāpēju iekļaušanos PSRS kalnu tūrisma un alpīnisma sportiskajā apritē. Pirmo kalnu entuazistu vidū bija Zelma Bej-Mamikonjana.

Jau vairāk kā trīsdesmit gadus mūsu vidū vairs nav Zelmas Bej-Mamikonjanas. Šī savdabīgā, trauslā, bet ļoti vīrišķīgā sieviete bija Latvijas pirmo kalnukāpēju iedvesmotāja un audzinātāja.

Rīgas amatnieka meita Zelma Bilhena mācās ģimnāzijā un dejo baletskolā un mācās Dubura aktieru kursos. Sākas Pirmais pasaules karš un topošā balerīna kļūst slimnieku kopēja - viņa dodas uz Krieviju.

Divdesmito gadu sākumā Zelma ir tulks un lietvede I Vissavienības lauksaimniecības izstādē Maskavā. Kā atzinību par labu darbu viņa saņem ceļazīmi braucienam uz Kaukāzu. Tā Latvijas līdzenumos uzaugusī meitene pirmo reizi ierauga kalnus, pirmo reizi uzkāpj savās pirmajās vir sotnēs un vēl nemaz nenojauš, ka kalniem viņa veltīs visu savu mūžu.
Atgriežoties Maskavā, Zelma uzsāk filoloģijas studijas, it sevišķi viņu interesē etnogrāfija. Maskavā viņa mācās Etnogrāfijas institūtā un vasarās piedalās ekspedīcijās Kaukāzā, vākdama materiālus par kalnu tautu dzīvi. Kā piektā kursa studente Zelma Bilhena piedalās 1926.gada ekspedīcījā uz Hevsuretiju - šo Gruzijas attālāko rajonu, kas pašiem gruzīniem tobrīd vel bija balts plankums. Maskavā un istitūtā viņa vairs neatgriežas, bet paliek Tbilisi, jo Gruzijas alpīnistu klubs apsola visai izdevīgus darba apstākļus, arī iespējas regulāri turpināt pētījumus Hevsuretijā.

Zelma iemācās gruzīnu valodu, un tā kā viņas zinātniskais darbs saistīts ar kalniem, kļūst par alpīnisti, iemīlot šo skarbo sporta veidu uz visu mūžu. 1930.gadā Zelma Bilhena beidz alpīnisma instruktoru skolu un kļūst par pirmo sievieti - alpīnisma instruktori Padomju Savienībā. Viņa dibina Devdoraka alpīnistu nometni Kazbeka pakājē, trīs gadus ir tā vadītāja, sagatavojot trīs tūkstošus kalnu sportistu. Zelma Bilhena spetiņpadsmit reizes (!) uzkāpusi Kazbekā, trīs reizes - Elbrusā, atklājusi Maiti, Džimaraja virsotnes.

Pēc laulībām ar armēņu zinātnieku - filologu Bej-Mamikonjanu, viņa dzīvo Tbilisi. 1951. gadā Zelma atgriežas Latvijā un strādā Rīgas tūristu klubā un sporta biedrībā «Spartaks».  Pa šiem ilgajiem prombūtnes gadiem latviešu valodu nav aizmirsta. Tomēr ilgas pēc kalniem paliek. Viņa tiecas pēc tiem pati un modina šīs alkas arī citos. Zelmas padomi un uzmundrinājumi palīdz pirmajām kalnu tūristu grupām, kas dodas uz Kaukāzu, viņa palīdz organizēt pirmo latviešu alpiniādi pie Elbrusa, izaudzina pirmos Latvijas alpīnistus. Ekspedīciju laikā Hevsuretijā Zelma atrod daudz draugu, un dažiem no tiem pēc sena rituāla kļūst par māsu - gods, kuru izpelnās tikai rets svešinieks. Guldot Zelmu dzimtenes zemē, viņu sedz ar Hevsuretijas nacionālo segu. 

Zelmas Bej-Mamikonjanas ieguldījumu tūrisma attīstībā augstu novērtējusi valdība. 1965. gadā viņai tiek piešķirts LPSR Nopelniem bagātās sporta meistares goda nosaukums, 1966. gadā personālā pensija. Pēdējiie dzīves gadi Zelmai ir grūti. Nepārtraukti vajā slimības, un ir smagi pārdzīvot atrautību no aktīvās dzīves. (www.nepaliecviens.lv , 2008 un "Sports", 10.08.1983)