Zigfrīds piedzima 1933.gadā.  Karam sākoties, zēns tikko bija uzsācis skolas gaitas, tomēr tās drīz vien nācās pārtraukt, jo, ienākot vācu armijai, vietējo skolu slēdza un tajā ierīkoja lazareti. Citas skolas bija tālu, un ceļš turp kara laikā bija bīstams. Zigis visu laiku pavadīja māju tuvumā un notiekošo no viņa bija grūti noslēpt. Drīz vien Lipkes jaunākais dēls jau stāvēja sardzē, uzmanot māju un šķūnīti, zem kura bija iekārtota slēptuve. Ja mājai tuvojās kāds svešinieks, mazais Zigis cilvēkiem bunkurā deva signālu, lai tie ir īpaši uzmanīgi un sēž klusu. Sākumā viņš vienkārši pieskrēja pie šķūnīša un pieklauvēja, bet vēlāk, kad bunkurā tika ievilkta elektrība, gaisma tika izmantota kā signāls – puika ieskrēja mājā un to izslēdza. Nereti, kad vecāki, izmantojot nakts aizsegu, bija devušies uz tuvumā esošo darba nometni Balastdamm, lai nogādātu tur ieslodzītajiem kaut nedaudz pārtikas, jaunākais dēls gaidīja viņus atgriežamies, ieņēmis vietu savā sarga postenī pie suņubūdas.

No tēva viņš bija mantojis mīlestību pret kuģošanu. Jau no agra vecuma Zigfrīds sapņojis, ka reiz kļūs par jūrnieku un  daudz laika pavadījis uz ūdeņiem. Kara laikā zēns palīdzēja mātei  no rītiem airēt laivu pār Daugavu, lai dotos uz ostu vai uz tirgu. Zigfrīda sapnis par kuģošanu nepiepildījās – pēc kara 3 gadus bija jādienē padomju okupācijas armijā, pēc tam viņš kādu laiku strādāja par skatuves strādnieku Jaunatnes teātrī. Zigfrīds bija prasmīgs peldētājs un, pie upes dzīvodams, no noslīkšanas izglābis 12 cilvēkus. 50. gados Zigfrīds apprecējās ar Āriju Rozi, kura joprojām dzīvo Ķīpsalā, Lipkes ģimenes mājās. Šajā laulībā piedzima dēls Viesturs. Žaņa Lipkes mazdēls diemžēl jau 55 gadu vecumā miris.

Zigfrīda paveiktais nepalika bez ievērības. 1993. gadā Latvijas Republikas Augstākā Padome viņam kopā ar vecākiem piešķīra piemiņas medaļu, kā arī goda rakstu par pašaizliedzīgu rīcību, glābjot ebrejus. Gadu vēlāk 61 gada vecumā Zigfrīds sirds slimības dēļ pāragri aizgāja mūžībā.