• Dzimusi 1957.gada 9.decembrī Elvīras un Alfrēda Altenburgu ģimenē Rīgā. Vecāki laulāti . Rīgā,Baltāsbaznīcas draudzē,mazā Zita kristīta.

Bērnība vadīta gan Rīgā - Vecmīlgrāvī, gan laukos- vecvecāku mājās Baldones ‘’Skārstenēs’’. Pavisam maziņai esot, Zitai tika ierādīti visi lauku darbi.Opaps bija liels meistars un bērnam tika izgatavoti nelieli darbarīki, lai kopā ar lielajiem varētu darboties gan dārzā, gan lielajā pagalmā. Zita mācēja gan sienu pļaut, gan zirgu iejūgt.Vasaras brīvdienās mazmeita bija opapam un omammai vislielākais palīgs saimniecībā. Zita bija zinātkārs bērns- aktīva,darbīga ,aizrautīga dabas pētniece.Lielākais pienākums vasaras brīvdienās bija jaunāko māsīcu pieskatīšana, kas dažus gadus vecākajai Zitai padevās pavisam viegli. Rūpēties par kādu - to Zita iemācījās bērnībā un turpināja visu savu dzīvi.

• Zita bija bezgala mīlēts bērns. Mamma Elvīra  un tētis Alfrēds  savai vienīgajai meitai dāvāja savu sirdssiltumu, radināja pie visu lietu kārtības, pacietības, izglītoja, vecvecāki mācīja ticībā, darba tikumā  un dedzīgi ierādīja  dzīves pamatvērtības. Ģimene bija lielākā no tām.
• Zita mācījās Rīgas 31.vidusskolā. Vēlāk studēja Latvijas Valsts Universitātē – Ekonomikas fakultātē. Vislabākos draugus  Zita satikusi jau skolas un studiju gados un draudzība vienojusi viņus visus mūža garumā. Citiem izveidojās savas ģimenes. Zita palika līdzjutējos. Savējā - visiem.
• Zitas dzīve bija nemitīga izglītošanās - jauni projekti,apmācību kursi, mācību programmas -šeit un ārzemēs - kvalifikācijas celšana, sevis pilnveidošana.....darba gaitas veselības aizsardzības ministrjā, labklājības ministrijā, apdrošināšanas akciju sabiedrībās vadošajos posteņos un ,visbeidzot, Nacionālā veselības dienesta vadība.Nebeidzamas un atbildīgas rūpes par citu veselību un atbalstu slimnīcām. Darbavietas,amati- cits par citu atbildīgāks. Varētu šķist- spožas karjeras kāpnes. Bet Zita nealka pēc augstiem amatiem. Tie viņu meklēja paši. Viņas darbaspēju, erudīcijas, komunikāciju prasmes, zināšanu dēļ. Zita bija stratēģists,kurai allaž pie rokas plāns B.  No malas likās- viss Zitai padodas  pats no sevis, bez piepūles,mierā un līdzsvarā kārtojot lietas.... Viegli, savstarpēji uzticoties,viņai veidojās attiecības ar cilvēkiem. Tomēr, tikai pati Zita zinātu pastāstīt, cik spēka, enerģijas, raižu, pārdomu, intensīvas spriedzes atdots darbam. Cik zaudēts no veselības.
• Viss Zitas dzīvē arvien tika pakārtots ģimenei.Opaps un tētis aizgāja mūžībā un Zitai bija jābūt stiprākajai- atbalstam omammai vecuma nespēkā,vēlāk tāpat mammai- ik dienu, ik mirkli. Lai cik nopietna un atbildīga bija darbdiena, domas allaž bija arī mājās. Pie mammas.  Zitas rūpes un atbalstu sajutuši visi viņas tuvie cilvēki -  radi, draugi, draugu bērni. Viņa izdzīvoja citu veiksmes un neveiksmes . Vienmēr atrada iespēju uzmundrināt, palīdzēt,  ļoti mudināja visus saudzēt veselību. Zita nemīlēja runāt par sevi, kādām nebūšanām. Centās visu atrisināt pati saviem spēkiem.
• Īpaša Zitai bija no tēva Alfrēda mantotā humora izjūta. Ap viņu virmoja dzīvesprieks, omulība.
• Aizrautīga bija Zitas interese par vēsturi, izcilām personībām, daiļliteratūru. Viņa ļoti

daudz lasīja. Baudīja ceļotprieku. Apmeklēja teātra izrādes. Aizrautīgi diskutēja par lasīto, redzēto, dalījās viedokļos.  

• Piemiņā  un cieņā Zita apzināja savas dzimtas vēsturi. Īpašā goda vietā mājās stāv Opapa senā un sargātā Bībele . Svarīgas un pārdomu vērtas viņai bija vairākas Sv.Rakstu vietas, īpaši Psalmi. Svētās Grāmatas noslēgumā - opapa kaligrāfiskā rokrakstā ierakstīti arī dzimtas cilvēku vārdi,dzīves dati un notikumi. Glabāti senie fotoattēli. Zitai bija svarīgi to apzināt.Tāpat kā turēt rūpi par visiem dzimtas kapiem šeit un Baldonē.                                                                Ar  prieku vasarās Zita vizināja mammu  ciemos pie brāļa Kārļa Gulbenē.
• Viss Zitas mūžs bija PIENĀKUMS.
• Savu vissvarīgāko lietu mapītē Zitai atrodas lapiņa ar 91.psalma vārdiem .Tie ir Vārdi, ko Omamma kādreiz rakstīja un deva līdzi katram dēlam, dodoties karā, vēlēdama lasīt katrā smagā brīdī. Šie Vārdi bija tuvumā Zitai viņas pēdējās nojausmās:         

‘’Visuaugstākā patvērumā.

Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā,

tas saka uz To Kungu: "Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!"

Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra.

Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas.

Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida,

nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā.

Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.

Tiešām, tu vēl skatīsi ar savām acīm un redzēsi, kā bezdievjiem tiek atmaksāts.

Tiešām, Tu, ak, Kungs, esi mans patvērums! Visuaugstāko tu esi izraudzījis sev par aizsargu.

Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij,

jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos.

Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens. Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunos lauvas un čūskas!

           Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš 

           pazīst Manu Vārdu.

Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā.

Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu!"