Žoržs Dantess (d'Antess, Hekkerēns)- franču monarhists, Francijas senators, katolis, kavaliergvards. Pazīstams kā persona, kura duelējusies ar Puškinu, to nāvējoši ievainojot.

Dzimis Francijā,  trūcīgā muižnieku ģimenē.

Pēc Burbonu gāšanas 1830. gadā, piedalījies 1832. gada sacelšanās organizēšanā.

1832. gadā nomira viņa māte.

Pēc neveiksmīgās sacelšanās iestājies Prūsijas dienestā, velāk , 8.2.1834. gadā pieņemts Krievijas dienestā.

1836. gadā gvardes kavalērijas pulka poručiks, šajā gadā viņu adoptēja barons Hekerns (Heckkern, Holandes diplomātiskais pārstāvis Krievijā), lai gan dzīvs bija Žorža tēvs, un bija neievēroti vairāki citi adopcijas noteikumi. Iespējams, Žoržu un Hekernu saistīja netradicionāla seksuāla orientācija (Trubeckojs u.c.).

Lai gan Dantess virsnieku vidū bija izpelnījies jautra uzdzīvotāja slavu, tomēr atšķirībā no citiem viņam nesekoja citiem tradicionālā dāmu siržulauzēja slava.

1835. gadā Dantess iepazinās ar Puškina sievu Natāliju.

1836.g. 4. novembrī Puškinam un viņa dažiem draugiem tika atsūtītas vēstules, kurā bija kāda paskvila un "ragneša diploms".Tajā bija netieši norādījumi par Dantesa un arī cara seksuāliem sakariem ar Puškina sievu.

Puškins uzskatīja, ka to avots ir barons Hekerns (pierādīts, ka ne Hekerns, ne Dantess nav rakstījuši šīs vēstules).

Puškins nekavējoties uzaicināja Dantesu uz dueli, kurš tam piekrita, taču lūdza atlikt pašu dueli uz vairākām nedēļām, kam Puškins piekrita.

Arī Natālija Puškina centās atrunāt no dueļa, viņa pat iesaistīja sarunās tālaika slavenu krievu dzejnieku Žukovski, taču arī pēc tā Puškins atteicās atsaukt dueli.

Decembra vidū Žoržs Dantess bildināja Katrīnu Gončarovu- Natālijas māsu, un tā kā tā bija asinsradiniece, Puškinam duelis bija jāatsauc.

1837.g. 10. janvārī Dantess salaulājās ar Katrīnu (un nodzīvoja kopā ar to 7 gadus; Katrīna dzemdēja 4 bernus un mira pēdējā dzemdībās 1843. gadā)

Taču baumas nenorima, un sabiedrība jokoja par "Puškina ģimenīti". Sabiedrības līdz tam izlutinātais Puškins to nevarēja paciest, tādēļ nosūtīja jau konflikta sākumā sacerētu pamfletu, kurā ņirgājās par Dantesu un tā adoptētāju, tai skaitā sabiedrībai liekot saprast ka tie abi ir slimi ar sifilisu.

Tajā pašā dienā Dantess pieņēma dueļa pieteikumu.

1837. gada 8. februārī  (27. janvārī) notika liktenīgais dzejnieka Aleksandra Puškina duelis ar Žoržu Šarlu Dantesu. Konflikts aizsākās pēc tam, kas Dantess bija apprecējis Puškina sievasmāsu, un savstarpējie apvainojumi bija atrisināmi vienīgi ar dueļa palīdzību.

Sekundantu izstrādātie dueļa noteikumi faktiski paredzēja letālu vai ļoti smagu iznākumu. Piemēram, šī dokumenta 4. punkts vēsta: "Kad abas puses būs izdarījušas pa šāvienam, tad gadījumā, ja tie būs nerezultatīvi, duelis tiek atsākts no sākuma: pretinieki nostājas to pašu 20 soļu attālumā viens no otra, saglabājot tās pašas barjeras un tos pašus noteikumus".

Karstasinīgais un izlutinātais Puškins, kurš jau bija piedalījies dažos dueļos, (kopumā viņs bija izaicinājis uz dueļiem paša radītus pretiniekus 26 reizes) taču savas šiem noteikumiem piekrita, tos pat neizlasījis.

Pēc sekundantu komandas pretinieki sāka viens otram tuvoties, un Dantess izšāva pirmais. Ievainotais Puškins ar seju nokrita sniegā, bet saņēmās un pieprasīja tiesības uz savu šāvienu. Nospiedis gaili un ieraudzījis krītošo Dantesu, viņš iesaucās "Bravo!" un zaudēja samaņu. Dantess bija ievainots tikai rokā.

Sekundanti ievainoto Puškinu aizveda mājās un izsauca ārstu. Vēderā trāpījusī lode izrādījās nāvējoša, un tā laika ārstiem nebija pa spēkam dzejnieku glābt. Gulēdams uz nāves gultas, Puškins vēl aizsūtīja Dantesam zīmīti ar atvainošanos, kurš izsaucās: "Pasakiet, ka es viņam arī piedodu!"

Tā kā Krievijā tolaik dueļi bija aizliegti, pēc Puškina nāves Dantesu ieslodzīja Petropavlovskas cietoksnī. Pēc tābrīža likumiem visiem duelantiem un sekundantiem tika atņemtas dienesta pakāpes, konfiscēti īpašumi un piespriests nāves sods (Puškins jau bija miris), tomēr imperators Nikolajs I viņu apžēloja un izsūtīja no Krievijas.

1843. gadā Dantess tika ievēlets par Francijas Senāta locekli

1848. gadā tika ievēlēts par pilsētas mēru,

1852. gadā Luijs Napoleons (nākamais Francijas imperators) gatavoja apvērsumu un sūtīja Dantesu pie Krievijas, Austrijas un Prūsijas valdniekiem, lai nodrošinātos ar atbalstu. Dantess ar pienākumu tika galā un pēc apvērsuma Naoleons III viņu ieceļ par senatoru uz mūžu.

1863.gadā Dantess iegūst Francijas Goda leģiona virsnieka statusu.

1870. gadā pēc sacelšanās un Republikas atjaunošanas Dantess atvaļinajās no amatiem.

1881. gadā Dantess turpināja sadarboties arī ar Krievijas dienestiem, piemēram, brīdināja par uzbrukumu Aleksandram II

Miris 84 gadu vecumā, apglabāts blakus baronam Hekernam.