Akropole, tirdzniecības centrs. Kuzņecova porcelāna fabrika. Rīgas porcelāns

Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika bija porcelāna un fajansa trauku fabrika, kas atradās Maskavas ielā 257 Rīgā.

Pēc 2010. gada ražošana fabrikas teritorijā bija pilnīgi pārtraukta, 2013.-2014. gadā visas rūpnīcas ēkas tika nojauktas.

Vēsture

Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika Rīgā tika dibināta 1841. gadā kā S. T. Kuzņecova rūpnīca (krievu: завод С. Т. Кузнецова), bet par oficiālo uzņēmuma dibināšanas datumu Krievijā uzskatīja 1812. gadu, kad vecticībnieki Kuzņecovi Gžeļā (Гжель) pie Maskavas nodibināja savu pirmo uzņēmumu.

Rīgas fabrikā ražoja pusfajansa, bet no 1851. gada arī porcelāna izstrādājumus. 

1864. gadā pēc Sidora Kuzņecova nāves uzņēmuma vadību pārņēma viņa dēls Matvejs Kuzņecovs. 

1872. gadā Matvejs Kuzņecovs nomainīja sabiedrības nosaukumu uz M. S. Kuzņecova sabiedrība. Izejvielas Rīgas fabrikai nāca no Krievijas Impērijas iekšējām guberņām, kā arī no Vācijas, Holandes, Francijas, Skandināvijas, ogles — no Anglijas. Daļa gatavās produkcijas tika pārdota vietējā tirgū un citās Krievijas Impērijas guberņās, pārējā produkcija tika eksportēta uz Angliju, Holandi un citām valstīm.

1887. gadā Matvejs Kuzņecovs vēlreiz mainīja sava uzņēmuma nosaukumu, nodibinot "M. S.Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabriku".

No 1889. gada fabrika piederēja M. S. Kuzņecova sabiedrībai (Товарищество производства фарфоровых и фаянсовых изделий М. С. Кузнецова), kurai piederēja arī lielas rūpnīcas Duļevā (Дулево), Novgorodā un Verbilkos (Вербилки). 

1887. gadā Matvejs vēlreiz mainīja uzņēmuma nosaukumu, nodibinot M. S. Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabriku.

1908. gadā fabrikā tika izgatavoti vairāk kā 22,3 miljoni keramikas izstrādājumu, no tiem 11,4 miljoni bija porcelāna, 3,7 miljoni fajansa un 7,1 miljons pusfajansa trauku.

1913. gadā Rīgas fabrikā strādāja 2650 cilvēki.

Kuzņecova fabrikas 125 gadu jubilejas zīmogs.

Pirmā pasaules kara frontei tuvojoties Rīgai 1915. gadā fabrikas iekārtas 140 vagonos evakuēja uz Krieviju.

Pēc kara 1920. gados ražošana fabrikā atjaunojās, no 1922. gada tā piederēja akciju sabiedrībai "M. S. Kuzņecovs". 

1932. gadā daļu akciju Kuzņecovi pārdeva Mārtiņam Kalniņam un ievēlēja viņu par akciju sabiedrības M. S.Kuzņecovs valdes priekšsēdētāju. 

1935. gadu akciju sabiedrība beidza ar 10 tūkstošu latu peļņu. 

1935. gadā Latvijas sūtnis Briselē uzdāvināja Beļģijas karalim Kuzņecovu fabrikā izgatavoto (pēc Romana Sutas skicēm) kafijas servīzi.

Par savu lojalitāti Latvijai Kuzņecoviem nācās dārgi samaksāt 1940.gadā.  Septembrī to pārdēvēja par “Sarkano Zvaigzni”, oktobrī - par Rīgas keramikas fabriku. Padomju mūžīgā deficīta apstākļos okupācijas vara centās ražošanu paplašināt cik vien iespējams, jo īpaši tādēļ, ka pieejamas kļuva lētās izejvielas no Padomju Savienības. Strādnieki bija spiesti bez samaksas strādāt tā sauktajās sestdienas un svētdienas talkās, lai atjaunotu sesto cepli, kas stāvēja dīkā kopš 1914.gada.

Remontu pabeidza 1941.gada februārī.

Strādnieku skaits fabrikā 1941.gada aprīlī bija pieaudzis līdz 1070 cilvēkiem.

1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju izsūtīja deviņus Kuzņecovu ģimenes locekļus, tāpat Mārtiņu Kalniņu ar ģimeni. Vēl divus Kuzņecovus arestēja nākamajā dienā pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai un 27.jūnijā Rīgas Centrālcietumā nošāva.

Dzīvi palikušie Kuzņecovi Latvijā atgriezās tikai 50.gadu beigās.

1963. gadā tika iekļauta Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcā. 

1968. gadā to pārdēvēja par Rīgas porcelāna rūpnīcu.

1991. gadā to sadalīja Latvijas un Šveices kopuzņēmumā Latvpotik un a/s Rīgas porcelāns. Vēlāk rūpnīca saimniekoja a/s "Latelektrokeramika" (likvidēta 2010. gadā).

No 2013. līdz 2014. gadam visas rūpnīcas ēkas, izņemot skursteņus, tika pilnībā nojauktas, lai to vietā uzbūvētu tirdzniecības un izpriecu centru "Akropole"