PSRS noslepkavoja  latviešu boļševiku eliti. Tajā skaitā, arī bijušos liepājniekus.

„Bet tad, trīsdesmito gadu beigās Krievijā ievārījās kaut kas gluži ārkārtīgs. Ar briesmīgi retiem izņēmumiem, visi vecie, audzinātie revolūcijas pīlāri, Ļeņina draugi un līdzgaitnieki izrādījās nodevēji un kapitālistu spiegi. Pilnīgi bez izņēmuma kā spiegus un diversantus novāca latviešu tautības dižbiedrus, augsto amatu pildītājus, kuru vārdus šaipus robežai pagrīdnieki vienmēr bija minējuši tikai ar lepnumu un bijāšanu.” (Anšlavs Eglītis. Romāns „Piecas dienas”.)

Uz komunistu organizēto noziegumu kopējā fona latviešu traģēdija Krievijā liekas mazs piliens PSRS upuru katlā. Krievijā pēc Pirmā pasaules kara un divām revolūcijām palikušo latviešu, represēto  upuru skaitu vēsturnieki min ap 26 tūkstoši, nošauto – ap 17 tūkstoši.

Aptuveni deviņi tūkstoši no tiem bija bijuši boļševiku revolūcijas aktīvi dalībnieki, kas divdesmitajos, trīsdesmitajos gados padomju varas elitē uzkalpojušies kā čekisti, nāves nometņu komandanti, sarkanarmijas augstākie virsnieki, partijas funkcionāri, apgabalu un novadu administratori, avīžu redaktori un augstskolu rektori, diplomāti. Tieši latviešu, poļu un ungāru tautību cilvēki  ar vislielāko centību un pārliecību bija radījuši PSRS ļeņiniski staļinisko sistēmu, kas 1937.-1938.gadā „samala” viņus pašus.

Arī no Liepājas nākušie un  pārsvarā militārās karjeras  augstumos kāpušie tika nošauti čekas moku pagrabos vai ar tabureti brutāli nosisti padomju ohrankas kabinetos. Piemēram Maskavas kara apgabala pavēlnieka vietnieks  Augusts Bergholcs (1897. – 1938.), sarkanās armijas transporta un sakaru priekšnieks Ernests Apoga, dzimis Priekulē (1898. – 1937.), Aizkaukāza kara apgabala komisārs Rūdolfs Kavaliers, dzimis Liepājā, Ozolu ielā (1896.-1937.), Ukrainas PSR kara aviācijas pavēlnieks, Liepājā, Upmalas ielā dzimušais  Felikss Ingaunis (1894. – 1937.).   

Septiņdesmitajos gados PSKP Liepājas pilsētas partijas komiteja organizēja bijušo latviešu sarkano strēlnieku veterānu nodaļu. Tas bija tīrs propogandas pasākums ar pionieru maršiem, komjauniešu un sarkano strēlnieku tikšanos, kas bieži notika bezjēdzīga statistikas ķeksīša vārdā. Partijas komitejai izdevās apzināt vairāk nekā simtu bijušo sarkano strēlnieku. Man bieži gadījās  ar viņiem, sirmiem večukiem, parunāties, uzklausīt atmiņas. Bija arī tādi, kas Latvijā atgriezušies tikai pēc nākamā, II pasaules kara, un brīnumainā kārtā sveiki tikuši ārā no lēģeriem. Tiem, piemēram, bijušajam 7.Bauskas latviešu strēlnieku pulka ložmetējniekam Kārlim Melbergam par visā mūžā piedzīvoto bija ko publiski stāstīt tikai līdz 1937.gadam. Turpmākos gadus 1937.gadā iedzītās bailes bija izdzēsušas no biogrāfijas. Taču vairums bijušo sarkano zaldātu, kam laimējās ar pēdējiem bēgļu vilcieniem līdz 1922.gadam atgriezties no kara gaitām Krievijā, jau tad atklāti pateica:

„Ja pēc 1920.gada Latvija mūs nebūtu pieņēmusi atpakaļ, mūsu kauli balotu Krievijas 1937. un vēlākos gados nobendēto nezināmajos kapulaukos.”  

Pirms 77 gadiem staļiniskajā Krievijā tika organizēts genocīds pret latviešiem, iznīcinot boļševikiem uzticamo eliti. Taču ar to pašu čekistu – slepkavu iecienītajiem nagana revolveriem tika nošauti arī Austrumsibīrijas, Urālu vai Usūrijas latviešu kolonijās vēl pirms kara dzimušie mežstrādnieki, zvejnieki, zemkopji, lauku skolotāji – „mazie latvieši”. Vai viņi nebija zars no latviešu tautas koka, kas būtu turpinājis augt svešumā, bet varbūt nākotnē atkal sakņojies Latvijā?

Fragmenti: Gunārs Silakaktiņš

http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/liepajnieki