Metro jeb metropolitēns ir pazemes dzelzceļa sistēma pilsētas teritorijā ar augstu kapacitāti un reisu biežumu, kā arī no pārējās transporta sistēmas atdalītām sliedēm.

Pirmais metro tika ierīkots 1863. gadā Londonā. Tas savienoja Pedingtona staciju ar pilsētas centrā esošo Feringtonas ielu. Šis dzelzceļs atradās seklā tunelī, kas tika izrakts (tranšeja), bet vēlāk pārsegts. Pirmo metro vilka tvaika lokomotīve, līdz ar to brauciens bija diezgan nepatīkams piedūmotā gaisa dēļ. Tomēr brauciens ar metro bija daudz ātrāks nekā pa ielām.

Lai gan metro izmaksas bija ļoti augstas un tā būvēšanu ietekmēja gan Krimas karš, gan dabas apstākļi- plūdi, pēc atvēršanas milzīgajā pilsētā tā panākumi bija ievērojami- jau pirmajā dienā tika pārvadāti 38,000 pasažieru, bet pirmajā gadā- 9,5 miljoni pasažieru. Otrajā pastāvēšanas gadā tika pārvadāti jau 12 miljoni pasažieru. Pasažieru skaits turpināja nemitīgi pieaugt, tāpat, tika paplašināts metro tīkls. 2013. gadā pārvadāto pasažieru skaits Londonas metro pārsniedza 1,2 miljardus

Šobrīd pasaulē vecākā un arī lielākā metro sistēma joprojām ir Londonā. 

Kopā metro ir 162 pilsētās, kur to sliežu kopgarums pārsniedz 8000 kilometrus, bet staciju skaits — 7000. Pašlaik metro sistēma tiek būvēta vēl 25 pilsētās.

***

Padomju okupācijas laikā, kad Rīgas iedzīvotāju skaits strauji auga migrācijas dēļ, sasniedzot miljonu iedzīvotāju,  (divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados) metro sistēmu bija plānots celt arī Rīgā.

Rīgā tika plānotas trīs līnijas:

• Pirmā metro līnija tika plānota no Imantas līdz Juglai ar stacijām Imanta, Zolitūde, Pleskodāle, Zasulauks, Āgenskalns, Uzvaras parks vai Daugava, Stacijas laukums, Esplanāde, Revolūcijas (pie Dailes teātra), Oškalni (pie Zemitānu stacijas), VEF, Teika, Alfa un Jugla.
• Otrā metro līnija tika plānota no Mežaparka līdz Ziepniekkalnam caur Centru.
• Trešā metro līnija tika plānota no Centra līdz Buļļiem

Tomēr celtniecības ieceres izsauca ievērojamu pretestību, jo jau tā pārkrievotajā Rīgā bija paredzēts ievest desmitiem tūkstošu viesstrādnieku. Turklāt padomju rusifikācijas jeb koloniālās politikas ietvaros priekšroka jaunu dzīvokļu saņemšanai (tos piesķīra bez maksas) bija nelatviešu izcelsmes iebraucējiem, nevis vietējiem iedzīvotājiem, kuru dzīvokļi bija nacionalizēti un daudzi bija spiesti dzīvot "komunālos dzīvokļos"- nereti pat vairākas ģimenes vienā dzīvoklī. Rinda uz iespēju "saņemt" dzīvokli bija daudzu gadu garumā, bet katra ārkārtas "Vissavienības celtne" vai pat nereti- atvaļināta virsnieka iegriba noteica, ka pat daudzstāvu ēkas tika būvētas okupantu (kā militārie pensionāri), vai viesstrādnieku (kuri parasti palika Latvijā) izmitināšanai un rinda uz priekšu nevirzījās.

1988. gada 27. aprīlī Arkādijas parkā notika protesta akcija pret metro celtniecību, kurā piedalījās aptuveni 10 000 cilvēku.

Sākoties komunistu vadītās PSRS ekonomikas kolapsam, ideja par metro tika atmesta.

21. gadsimtā Latvijā iedzīvotāju skaits strauji sarūk, līdz ar to- arī vajadzība pēc metro. Tiesa, karš Ķrievijas iebrukums Ukrainā pierāda, ka metro kara laikā ir ļoti efektīvs kā civiliās aizsardzības līdzeklis.