Somijas pilsoņu karš (Suomen sisällissota) bija pilsoņu karš 1918. gada 27. janvārī — 15. maijā par varu Somijā pēc neatkarības deklarācijas 1917. gada 6. decembrī un risinājās starp Tautas pilnvaroto padomes spēkiem ar sociāldemokrātiskās partijas kreiso spārnu priekšgalā, sauktiem par "Sarkanajiem", un konservatīvo vadītā Senāta spēkiem, sauktiem par "Baltajiem".

Sarkanos, pārsvarā rūpnīcu un lauku strādniekus, atbalstīja Padomju Krievija, tai skaitā ar savu armiju, līdz ar to, līdzīgi kā Latvijā gadu vēlāk "pilsoņu karš" ir nosacīts jēdziens un attiecināms tikai uz Krieviju, jo neatkarību atguvušajās vai jaunajās valstīs var runāt par 1. Pasaules kara turpinājumu teritorijās, kuras pateicoties vācu atbalstam pašnoteikšanās tiesībām bija nodibinājušās jaunas valstis. Vēl to var saukt par vienkāršu Padomju Krievijas  armijas iebrukumu šajās valstīs.

Baltie, pārsvarā zemnieki, vidusšķira un augstākā sabiedrība, saņēma militāro palīdzību no ārvalstīm, tai skaitā no Vācijas, jo ne tikai vairākums somu, bert visa pasaule bija nobažījusies, ka "Sarkanais mēris" izplatīsies tālāk, tādējādi izjaucot ražošanas ciklus; nogalinot tūkstošiem nevainīgu cilvēku tikai tāpēc, ka "sarkanie" ir iekārojuši svešu mantu sev un galu galā valsti novedot līdz badam un sabrukumam.

Sarkanie ar Krievijas armijas atbalstu bāzējās Somijas dienvidos rūpnieciskajos centros, kuros arī bija visaugstākā krievu koncentrācija, kamēr Baltie kontrolēja mazāk apdzīvoto centrālo daļu un ziemeļus.

Baltie karā uzvarēja. Bojā gāja aptuveni 37 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija sarkano piekritēji.

Lai arī Padomju Krievija oficiāli atzina Somijas neatkarību, tā slepeni mudināja Somijas sarkanos sākt sacelšanos. Padomju Krievija nevarēja atklāti iesaistīt krievu militāros spēkus, jo tas varētu provocēt uzbrukumam Vāciju Austrumu frontē laikā, kad notika miera sarunas.

1918. gada 13. janvārī Ļeņins somu "sarkanajam" vadonim Āltonenam apsolīja militāru atbalstu, un 23. janvārī uz Somiju tika nosūtīti ar ieročiem piekrauti vilcieni, kurus pavadīja Sarkanie gvardi.

Baltie gvardi 27. janvārī mēģināja pārtvert vilcienus pie Viborgas. Bojā gāja 20—30 karotāji.

1918. gada 26. janvārī Sarkanie nolēma sākt "revolūciju". Strādnieku gvardes vienības tika apvienotas kā Sarkanā gvarde.

1918. gada 27. janvārī 23:00 Helsinku strādnieku nama, kurā bija izvietojies Sarkano štābs, tornī tika iedegta sarkana laterna, simbolizējot valsts apvērsuma sākumu.

Pirmajā vakarā Sarkanajiem izdevās ieņemt tikai dzelzceļa staciju. Pilsēta viņu kontrolē nonāca nākamajā dienā. Senatoriem izdevās aizbēgt. Arī citās lielākajās Dienvidsomijas pilsētās Sarkanie pārņēma varu.

Februārī karš ieguva pozīciju raksturu. Vienlaidu frontes līnijas nebija, bet atsevišķas Sarkano un Balto vienības stāvēja viena otrai pretī pie apdzīvotām vietām un uz lielākajiem ceļiem. Nosacīta fronte izveidojās līnijā Pori—Ikālinena—Kuru—Vilpula—Lenkipohja—Padasjoki—Heinola—Mentiharju—Savitaipale—Lapēnranta—Antrea—Rautu

1918. gada 1. martā starp Somijas Sociālistisko Strādnieku Republiku un Padomju Krieviju noslēgts miera līgums. Sarkanie somi tomēr nevēlējās ciešu aliansi ar boļševikiem, jo vairākos jautājumos to uzskati atšķīrās,- somi, kurus krievu valdība bija daudzkārt apkrāpusi gan autonomijas, gan nacionālajā jautājumos, saprata, ka zaudēs jebkuru sabiedrības atbalstu, ja piekritīs krievu boļševiku politikai. Lai atrisinātu robežstrīdus, tika nolemts apmainīties ar teritorijām: artilērijas bāze Ino Karēlijas zemesšaurumā tika atdota Krievijai, pretī saņemot Petsamo ziemeļos ar izeju pie jūras.

***

Rietumu sabiedrotie un Vācijas pozīcija

Somijas valstiskuma atbalstītāji jau kopš 1917. gada rudens aicināja Vāciju palīdzēt atbrīvoties no Krievijas hegemonijas. Vācija kavējās ar bruņotu spēku nosūtīšanu uz Somiju, jo tā risināja pamiera sarunas ar Padomju Krieviju, lai koncentrētos uz Rietumu fronti. Kad 10. februārī boļševiki noraidīja Vācijas priekšlikumus, Vācija manīja savu nostāju.

1918. gada 14. februārī Somijas Senāta pārstāvji Berlīnē oficiāli lūdza Vācijai palīdzību, un Vācijas impērijas militārā padome nolēma sūtīt karaspēku uz Somiju.

1918. gada 18. februārī Vācija sāka uzbrukumu Austrumu frontē. Krievijas karaspēks strauji atkāpās, un Padomju Krievija bija spiesta noslēgt Brestļitovskas miera līgumu. 

1918. gada 3. martā starp Vāciju un Padomju Krieviju tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums, kas cita starpā paredzēja bijušās Krievijas impērijas  (Sarkanās armijas) karaspēka izvešanu no Somijas (aptuveni 30 000 vīru). Līdz marta beigām Krievijas armija lielākoties bija izvesta. Somijā Sarkano pusē karoja 7000 — 10 000 brīvprātīgo krievu karavīru (gan tie, kas atradās Somijā agrāk, gan tie, kas ieradās no Petrogradas Sarkanajiem palīgā).

1918. gada 5. martā Vācijas jūras eskadra izcēlās Olandu salās. Līdz kontinentālajai Somijai kuģi netika, jo jūru klāja biezs ledus.

1918. gada 7. martā Berlīnē noslēgts miera līgums starp Somiju un Vācijas impēriju (tas Helsinkos ratificēts 1918. gada 11. jūnijā). No Somijas puses to parakstīja Edvards Jelts un Rafaels Ēriks, no Vācijas puses — kanclers Georgs fon Fertlings.

1918. gada 8. martā Lielbritānija Murmanskā izsēdināja bruņotās vienības, lai to nepieļautu Somijas iesaisti Vācijas pusē uzbrukumos Krievijai, jo saskaņā ar Brestļitovskas līgumu Ukraina, Polija, Baltija un Somija nokļuva Vācijas ietekmes sfērā. Iesaistīšanās Somijas pilsoņu karā Vācijai ļautu piekļūt Krievijas ziemeļrietumiem, ko briti nevēlējās pieļaut.

1918. gada 3. aprīlī Hanko pussalā, 127 km uz rietumiem no Helsinkiem, izcēlās 10 000 vīru liela Baltijas jūras divīzija (Ostsee-Division) Rīdigera fon der Golca vadībā. Tā devās uz ziemeļiem un Helsinkiem, pa ceļam iesaistoties nelielās sadursmēs ar Sarkanajiem gvardiem.

1918. gada 7. aprīlī krastā, 87 km uz austrumiem no Helsinkiem, izcēlās 3000 vīru vienība Oto fon Brandenšteina vadībā un ieņēma Lovīsu.

1918. gada 18. aprīlī pēc smagām kaujām Brandenšteina brigāde ieņēma Lahti. Nākamajā dienā tā sastapās ar Balto somu Rietumu armiju, tādējādi pārraujot Sarkano gvardu teritoriju divās daļās. Brigāde tika pievienota Baltijas jūras divīzijai. Savukārt, Golca spēki 18. aprīlī sāka virzīties tālāk ziemeļu virzienā uz Rīhimeki.

No 1918. gada 21. līdz 22. aprīlim tie ieņēma Hivinkē un Rīhimeki. Ciešot lielus zaudējumus, pirmoreiz sastopoties ar Sarkano frontes daļām, 26. aprīlī Golca spēki ieņēma Hemēnlinnu. Nākamajā dienā tie sastapās ar Balto somu Rietumu armiju.

Ielenkti no visām pusēm, Sarkanie centās izlauzties uz austrumiem. No ziemeļiem tos spieda Baltie gvardi, Golca divīzija nodrošināja rietumu un dienvidu pusi, bet Brandenšteina brigāde — austrumus.

1918. gada 2. maijā ielenktais Sarkano spēku rietumu grupējums padevās.

1918. gada 15. maijā Somijas "Sarkano" pārvalde izbeidza darbību.