Fulhensio Batista bija Kubas prezidents no 1940. līdz 1944. gadam (ievēlēts) un no 1952. līdz 1959. gadam (valsts apvērsuma rezultātā), kad viņu gāza Kubas revolūcijas laikā.

1952. gada 10. martā Fulhensio Batistas organizēts apvērsums gāza prezidentu Karlosu Prio. Batista pasludināja sevi par pagaidu prezidentu uz diviem gadiem. ASV atzina Batistas režīmu un iepludināja valstī lielas investīcijas. Aprīlī tika pieņemts jauns konstitūcijas likums.

Taču drīz pēc apvērsuma sākās pretestība Batistas režīmam, jo korupcijas un nereti militāristu veikto "nomierināšanas" operāciju rezultātā līdz ierindas kubiešiem ASV palīdzība nenonāca.

1953. gada 26. jūlijā komunistisko nemiernieku grupa 165 cilvēku sastāvā, kuras priekšgalā bija F. Kastro uzbruka Monkadas kazarmām Santjago de Kubā. Viņi bija pārliecināti uz plašu tautas masu atbalstu, taču tas nenotika. Pēc 2 dienām teroristu uzbrukums tika atsists, daudzi uzbrucēji nogalināti, daļa arestēti. Arī otra uzbrucēju grupa, kura centās ieņemt Bajamo pilsētas kazarmas tika atsista

1953. gada 21. septembrī sākās tiesas process pret Fidelu Kastro, kurš pats sevi pārstāvēja tiesā ar runu "Vēsture mani attaisnos". Lai gan Kastro piesprieda 15 gadus cietumā, pēckara komunistu veiksmīgās propagandas rezultātā pasaulē, sabiedriskās domas spiediens bija tika liels, ka Batista, kurš pats bija neleģitīms un sekojoši - mazpopulārs vadītājs, bija spiests teroristus atbrīvot.

Brāļi Kastro un vēl apmēram 100 viņu domubiedru emigrēja uz Meksiku, kur nodibināja organizāciju M-26. Organizācijai pievienojās arī tobrīd slavenais Latīņamerikas terorists Če Gevara. PSRS un citu komunistisko valstu finansēta un organizatoriski atbalstīta M-26 sāka plānot jaunu uzbrukumu Kubas neleģitīmā un no ASV atkarīgā "prezidenta" Batistas militārajam režīmam.

1954. gadā notika prezidenta vēlēšanas, kurās vienīgais kandidāts bija Fulhensio Batista.

1956. gada beigās Kubā ieradās Fidela Kastro kaujinieki, kuri sāka partizānu karu.