Dzimtbūšanas atcelšana, arī zemnieku brīvlaišana (отмена крепостного права) Latvijas teritorijā notika 19. gadsimtā.

• 1817. gadā dzimtbūšana tika atcelta Kurzemes guberņā (turklāt, Kurzemi Krievija anektēja tikai 1795. gadā, tāpēc tajā "dubultā okupācija" (vācu izcelsmes muižnieki, pakļauti Krievijas likumiem) izpaudās visatšķirīgāk)
• 1819. gadā — Vidzemes guberņā,
• 1861. gadā — Latgales privātajās muižās
• 1866. gadā — Latgales "kroņa" (valsts, "cara") muižās.

***

Eiropas teritorijas lielākajā daļā dzimtbūšana bija izzudusi jau 14.- 15. gadsimtā, taču tā turpināja pastāvēt Austrumeiropā, un daļā vācu zemju.

Krievijā un tās okupētajās teritorijās tā faktiski pastāvēja līdz 20. gadsimta sākumam, izņemot to tautu zemes, kuras Krievijas impērija bija kolonizējusi samērā nesen. Piemēram, Krievijas dienvidu teritorijās, kuras bija iekarotas 18.-19. gadsmitā, pēc pamattautību pamatspēku iznīcināšanas, parasti tika nomitināti krievu kazaki- pēc būtības apbruņotu, brīvu zemnieku grupas ar savu pašpārvaldi un pienākumu apspiest kolonizēto tautu nemierus sev nodotajā teritorijā. 

Baltijas valstu teritorijās (tobrīd "guberņas") dzimtbūšana tika atcelta, daļēji pateicoties Napoleona karagājienam uz Maskavu,- jau 5 gadus pēc kara, lai samazinātu no Francijas nākušo brīvības ideju iedvesmoto zemnieku pretestību pret "imperatora varu" no vienas puses, un ar to palīdzību- mazinātu eiropeiskās- baltvācu muižniecības ietekmi šajās Krievijas jaunkolonizētajās "pierobežas" zemēs, no otras.

Atšķirībā no Baltijas guberņu iedzīvotājiem, kurus atbrīvojot tiem tika piešķirta brīvība bez mantas, pārējā Krievijā likums paredzēja arī tiesības izpirkt zemi, kuru muižniekiem bija jānodala (līdz 1/5 no īpašuma). 

19. gadsimta vidū, nemitīgo karu dēļ gan Krievijas impērija kopumā, gan tajā dzīvojušie maziziglītotie muižnieki katastrofāli atpalikuši pārvaldītajā valstī slīga arvien lielākos parādos.

Uz 1850. gadu 2/3 visu Krievijas muižnieku zemes (kopā ar dzimtcilvēkiem) bija ieķīlātas valstij. Lai palielinātu ienākumus, gan muižnieku privātajos īpašumos, gan muižkungu pārvaldītajās "kroņa" muižās, dzimtzemnieki tika ekspluatēti arvien intensīvāk, tādēļ tie arvien biežāk sacēlās. 

Starp 1855. un 1860. gadu Krievijā notika vairāk kā 474 zemnieku "dumpji". Vienlaikus attīstījās rūpniecība, tādēļ arvien vairāk dzimtcilvēku tika iesaistīti ar zemkopību nesaistītos darbos, kuros bija nepieciešama labāka izglītība un arī ieinteresētība. 

Lai gan muižu parādu dēļ Krievijas imperators varēja atbrīvot dzimtzemniekus bez īpašas saskaņošanas ar muižniecību, taču tas saasinātu attiecības. Turklāt, imperatora ģimenei piederēja apmēram 0,9 miljoni, bet valsts muižās kopā bija ap 1,2 miljoni (6.5%) no 23.1 miljona dzimtzemnieku visā Krievijas impērijā 1859.g. (tobrīd Krievijā dzīvoja 62.5 miljoni iedzīvotāju), tādēļ tika izlemts cits "finansiāli izdevīgs" dzimtbūšanas atcelšanas modelis: zemes izpirkuma modelis. Lai gan zemnieki formāli tika atbrīvoti no dzimtbūšanas, pirmajos gados tie nedrīkstēja atstāt muižas teritoriju bez muižnieka piekrišanas, turklāt, tad viņi zaudētu pašu iekoptās mājas un citu mantu (kura ar likumu tika atzīta par zemnieka privātu īpašumu). Krievijā tika izveidota banku sistēma, kurā zemnieki zemes izpirkšanai varēja aizņemties naudu uz 49 gadiem ar 6% gadā, turklāt bija jāpilda klaušas. No līguma zemnieks atteikties nedrīkstēja, tādēļ dažviet Krievijā "klaušu laiki"faktiski saglabājās līdz 1912.-1913. gadam.

Muižnieki, lai gan pēc likuma bija spiesti nodalīt 20% savas zemes dzimtzemniekiem, varēja noteikt gan izpērkamās zemes izvietojumu, gan tās cenu. Tā rezultātā, jau sākotnēji noteiktās cenas, kādas bija jāmaksā zemniekiem, 2- 6 reizes pārsniedza "tirgus cenas" (cenas, par kādām muižnieki pārdeva īpašumus savā starpā).

Uzspiestās klaušas muižnieka labā un Krievijā valdošā tradīcija, ka zemi manto visi dzimtas dēli, neļāva attīstīt efektīvu saimniekošanas modeli, jo izpērkamā zeme tika sadalīta sīkos gabalos. Sekojoši, saimniecības arī faktiski nespēja nodrošināt tādus ienākumus, lai zemi izpirktu ātrāk. Līdz zemes iegūšanai pilnīgā īpašumā zemnieks par to samaksāja 6-7 reizes vairāk, nekā tā faktiski maksāja, bet visā Krievijas impērijā kopumā par zemi, kuras vērtība (ar visiem sadārdzinājumiem) tika noteikta ap 470 miljonu rubļu vērtībā, līdz 1912. gadam faktiski tika samaksāts vairāk, kā  1,5 miljardi rubļu.

Jāuzsver, ka šajā periodā paša rubļa vērtība bija visai stabila, jo tā bija piesaistīta zeltam. 

Zemnieku "atbrīvošana" faktiski nenotika. Praksē dzimtbūšanas atcelšana deva tiesības dzimtzemniekiem sevi un savu ģimeni izpirkt 49 gados, nodrošinot ievērojamus ienākumus muižniekiem un cara ģimenei un vienlaikus saglabājot pienākumu bez atlīdzības apkopt arī muizās zemes šajā periodā (klaušas.

Klaušas nozīmēja pienākumu 35-40 dienas gadā strādāt muižas laukos bez atlīdzības)

1861. gada 19. februārī, ķeizars Aleksandrs II parakstīja manifestu "Par brīvo lauku iedzīvotāju statusa piešķiršanu dzimtcilvēkiem" (krievu: О Всемилостивейшем даровании крепостным людям прав состояния свободных сельских обывателей), ar ko visā Krievijas impērijā tika atcelta dzimtbūšana. Ar atcelšanu zemnieki kļuva par personiski brīviem cilvēkiem, taču muižnieki saglabāja īpašumtiesības uz saviem muižu īpašumiem, zemnieki savā īpašumā ieguva to zemes gabalu, kas viņiem bija personīgā lietošanā līdz brīvlaišanai. 

1861. gadā dzimtbūšanas iekārta tika atcelta privātmuižu zemniekiem,

1862. gadā Pēterburgā tika izdoti Gustava Manteifeļa latgaliski tulkotie brīvlaisto zemnieku likumi - Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidareszonas.

Par spīti vēlākajā un arī tagadējā krievu presē valdošajam uzskatam par "caru - atbrīvotāju", netaisnais likums netika pieņemts ar viennozīmīgu dzimtzemnieku atbalstu, jo arī to vidū bija izglītoti cilvēki, īpaši Krievijas impērijas pēdējās okupētajās valstīs (Polija, Baltija) 

Tikai 1861. gadā, pēc dažādu avotu datiem, notika no 1176 līdz 1340 zemnieku sacelšanās (kā jau iepriekš minēts- 1855-1860.g.- 474). 718 sacelšanās gadījumos 1861. gadā to apspiešanai tika izmantots karaspēks. Sacelšanās turpinājās arī 1862. gadā, bet tā kā valsts vara ar to bija rēķinājusies, tās izdevās apspiest. Divos gados karaspēks bija ar ieročiem apspiest dumpojus 2115 Krievijas ciemos.

1866. gada 24. septembrī ar likumu tika atbrīvoti arī valsts muižu zemnieki.

1905.-07. gadā Krievijā sākās vispārēja sacelšanās, kuras rezultātā Krievija bija spiesta veikt vēl vienu agrārreformu ("Stolipina reformu"), izbeidzot Krievijā pastāvošo tradīciju mantoto zemi sadalīt starp visiem dēliem, kā arī piešķirot papildus zemes no valsts zemes īpašumiem.

***

Ar zemnieku brīvlaišanu tika ievadīti tā sauktie klaušu laiki.

Vēl pirms Pirmā pasaules kara 48% no visas lauksaimnieciski izmantotās zemes Latvijas teritorijā piederēja apmēram 1300 privātām muižām, bet ap 40% zemniekiem.