Lai gan pasaule to uztver kā sasniegumu, Hruščova "oportūnistiskā" (tā ir zināmā pretrunā marksisma mācībai par "'masu lomu" pret indivīda lomai)  runa PSKP XX kongresā, visu noziedzīgās Komunistiskās partijas vainu noveļot uz nesen mirušā partijas vadītāja Staļina pleciem, tomēr nelikvidē "patieso ļaunumu"- Komunistisko partiju. Tieši pretēji, runa veiksmīgi novirza sabiedrisko domu, vainojot tikai atsevišķus indivīdus, bet ne tos radījušo sistēmu un ideoloģiju, kuras recidīvi, atšķirībā no cita sociālisma- "vācu sociālisma"- spēj funkcionēt joprojām.

Tomēr "padomju tauta" bija sajūsmā, turklāt arī praktiski dzīves līmenis sāk uzlaboties. Tika atbrīvoti simtiem tūkstošu politieslodzīto un PSRS genocīda akcijās represētās un desmitiem izsūtīto nekrievu tautu nenogalinātie miljoni varēja sākt atgriezties savās teritorijās.

Daudzi politologi novērtē šo runu, kā vienu no nozīmīgākajām XX gadsimtā. Ar vēsturisku atkāpi var noteikti pievienoties šim viedoklim. Neapšaubāmi, Hruščovs bija viens no sistēmas cilvēkiem. Tiesa, ne pirmajās rindās, kur pieņēma svarīgākos lēmumus un noteica milzu mašīnērijas kursu. Viņš bija viens no otrā līmeņa vadītājiem, kurš, lai spētu izdzīvot, bija izteikts nomenklatūras komformists, aktīvs represiju atbalstītājs un īstenotājs. Ir daudz liecības par to, kā viņš pieprasa papildus kvotas cilvēku šaušanai. Un tomēr, viņa loma ir milzīga. Kaut vai pēc vadoņa nāves, viņš slepus sāka ap sevi pulcināt domubiedrus, veidojot spēcīgu sazvērestnieku grupu kompartijas augstākajās aprindās, lai apturētu iznīcinošo mašinēriju, kur valsts pilsoņus metodiski iznīcināja pēc sarakstiem, veidojot nāves sodu par neesošiem pārkāpumiem sociālistisko sacensību. Kādam bija jābūt tik drosmīgam un apņēmīgam, lai spertu šo pirmo soli. 

Pēc tam, jau cita grupa  Leonīda Brežņeva vadībā rūpīgi gatavoja un īstenoja Ņikitas Hruščova atbīdīšanu no varas. Revolūcija apēd pati savus varoņus.