Leģionāru zvērests

"Ich schwöre bei Gott diesen heiligen Eid, dass ich im Kampf gegen des Bolschewismus dem Oberstem Befehlshaber der Deutscher Wermacht, Adolf Hitler, unbedingten Gehorsam leisten und als tapfer Soldat bereit sein Will, jederzeit fur diesen Eid mein Leben einzusetzen."

"Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram bezierunu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību."

***

Nacionālsociālistiskās Vācijas karavīra zvērests (1934.gada teksts):

"Ich schwöre bei Gott diesen heiligen Eid, daā ich dem Führer des Deutschen Reiches und Volkes, Adolf Hitler, dem Oberstbefehlshaber der Wermacht, unbedingten Gehorsam leisten und als tapfer Soldat bereit sein Will, jederzeit fur diesen Eid mein Leben einzusetzen."

"Zvērot pie Dieva, svinīgi apsolos Vācijas valsts un tautas vadonim Ādolfam Hitleram, bruņoto spēku virspavēlniekam, bezierunu paklausību, un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību."

***

Jau 1941. gada 25. jūlijā Pērkonkrusta līderis Gustavs Celmiņš griezās pie Austrumu okupēto apgabalu ministra Alfrēda Rozenberga ar piedāvājumu izveidot divas latviešu pērkonkrustiešu divīzijas.

Uz to 1941. gada 17. augustā vācu militārā pārvalde atbildēja ar Pērkonkrusta organizācijas slēgšanu.

Tā laika starptautiskās tiesības neļāva mobilizēt armijā okupēto zemju iedzīvotājus (1907. gada IV Hāgas konvencija par sauszemes kara likumiem), vērmahta papildināšana ar okupēto valstu nacionālajām daļām tika atrisināta vienkārši: mobilizējamie šo valstu pilsoņi tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā oficiāli nemilitārai struktūrai.

1943. gada 23. janvārī Vācu reiha fīrers Ādolfs Hitlers pēc smagām sakāvēm Austrumu frontē „atļāva un pavēlēja” SS reihsfīreram Heinriham Himleram izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Šajā sakarā Himlers 24. janvārī, pēc atgriešanās no Austrumu frontes apmeklējuma, nosūtīja radiogrammu 2. SS brigādei, pavēlot izveidot no tās sastāvā karojošo 19. un 21. latviešu aizsardzības dienesta (līdz 1942.gadam kartības dienests — Schutzmannschaft) bataljoniem Latviešu SS brīvprātīgo leģionu.

Ostlandes pašpārvalde tikai 1943. gada 27. janvārī oficiāli uzzināja par leģiona dibināšanu.

Rakstiskā pavēle par leģiona formēšanu tika izdota 10. februārī.

1943. gada 23. februārī Latvijas ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers (Drechsler), pārkāpjot 1907. gada Hāgas konvenciju par okupētas valsts juridisko statusu, izdeva pavēli darba pārvaldēm iesaukt 1919—1924.gadā dzimušos Latvijas jauniešus militārā dienestā. Mobilizāciju veikšanai ar SS galvenās pārvaldes pavēli Rīgā izveidoja SS papildinājumu pārvaldi Austrumzemē (SS Erzatzkommando Ostland). Iespējamā latviešu karavīru izkliedēšana pa vācu militārajām vienībām bija radījusi lielu satraukumu latviešu sabiedrībā, tādēļ leģiona dibināšana tika uztverta kā iespēja daļēji aizsargāt latviešu karavīru intereses.

23. februārī pašpārvalde iesniedza Austrumzemes (Ostland) reihskomisāram Lozem (Lohse), Latvijas ģenerālkomisāram Dreksleram un SS un policijas augstākajam vadītājam Ostlandē ģenerālleitnantam (obergrupenfīreram) Jekelnam (Jeckeln) memorandu, kurā norādīja uz paredzētā latviešu iesaukuma karadienestā nelikumību un informēja, ka iespējamā leģiona formēšanas atbalstīšana no pašpārvaldes puses ir atkarīga no šādām minimālām prasībām:

1. par leģiona komandieri ieceļams ģenerālis Rūdolfs Bangerskis;
2. par viņa štāba priekšnieku — pulkvedis Artūrs Silgailis;
3. katram iesaucamajam jābūt tiesībām pašam izvēlēties dienesta veidu (leģionā, vērmahtā vai darba dienestā);
4. leģions vismaz sešus mēnešus apmācāms Latvijas teritorijā;
5. leģions iesaistāms kaujās tikai Austrumu frontes ziemeļu sektorā;
6. leģionam jānodrošina tāda paša apgāde un tiesības kā vācu armijā.

Gandrīz neviena no minētajām prasībām netika realizēta.

1943. gada vasarā H. Himlers sarunās ar Latviešu leģiona virsniekiem jau pieļāva Latvijas autonomiju.