Pulkus bija pametusi liela daļa kaujās rūdīto strēlnieku, un vairākkārt tika apspriesta latviešu vienību likvidēšana. Tomēr Krievijas kara komisārs Trockis lēma citādāk - latviešu strēlnieku vienības, kuras atšķirībā no vairuma pašu krievu vienībām bija izglītotas, saglabājušas savus virsnieku sastāvus (krievu vienībās virsnieki ļoti bieži bija noslepkavoti) jāapvieno Latviešu strēlnieku padomju divīzijā. Tā kļuva par Krievijas Sarkanās armijas pirmo divīziju. Par latviešu divīzijas komandieri iecēla pulkvedi Jukumu Vācieti.

Divīzijas sastāvu paplašināja no 8 līdz 9 pulkiem, tajā iekļāva arī artilēriju, kavalēriju, aviāciju un bruņumašīnas. Tomēr sākotnēji šī vienība nebija liela - tajā dienēja tikai 6000 cilvēku. Turklāt divīzija fiziski atradās dažādās Krievijas vietās un līdz 1918.gada beigām nekaroja vienkopus. Neskatoties uz to, pateicoties sgalabātajām vienību kaujasspējām un padomju propagandai, latviešu sarkanie strēlnieki ātri iemantoja "Ļeņina gvardes" apzīmējumu.

***

Krievijas Sarkanās armijas Latviešu strēlnieku padomju divīzija, Padomju Latvijas strēlnieku divīzija (12.01.1919.-26.06.1919.), arī 

Krievijas Sarkanās armijas 53. strēlnieku divīzija (26.06.1919.-08.07.1919.), arī  Krievijas Sarkanās armijas Latviešu strēlnieku divīzija (no 03.08.1919.) - no t.s. etniskajiem latviešu "sarkanajiem" strēlniekiem komplektēta Krievijas Sarkanās armijas vienība, izveidota 1918. gada 13. aprīlī Petrogradā. Divīzijā iekļāvušies latvieši visi bija Krievijas, nevis Latvijas Republikas pilsoņi; daudzi vienībās iestājās tikai tāpēc, ka boļseviku pārņemtajā Krievijā bija palikuši bez iztikas līdzekļiem un sākotnēji nevarēja brīvi atgriezties Latvijas teritorijā, jo to kontrolēja ķeizariskās Vācijas karaspēks. Samērā liela daļa bija arī marksisma ideoloģijas dezorientēti un uzskatīja, ka Krievijas turīgā slāņa aplaupīšana un pārdale nodrošinās ātru bagātību. Vēl daļa iestājās Krievijas Sarkanajā armijā krievu uzkurināta nacionālā naida dēļ pret Latvijā valdošajiem vāciešiem, pret kuriem "krievu pasaules" vārdā bija cīnījušies un daudzi krituši vairāk kā 3 gadus kaujās Tīreļpurvā u.c.  

Divīzijas priekšnieki:

• pulkvedis J. Vācietis (04.1918.-07.1918.);
• apakšpulkvedis P. Avens (07.1918.-01.1919);
• G. Manguls (01.1919.-03.1919.);
• A. Martusevičs (03.1919.-10.1919.);
• F. Kalniņš (10.1919.-07.1920.);
• K. Stucka (07.1920.-11.1920.).

Sastāvēja no 3 brigādēm (katrā 3 pulki ar atjaunotiem latviešu strēlnieku pulku nosaukumiem), kā ari jo jauna izveidotajām vienībām: rezerves strēlnieku pulka, jātnieku pulka, divīzijas artilērijas (3 divizioni), bruņoto auto vienības, aviogrupas, sakaru bataljona, inženieru bataljona, medicīnas un loģistikas vienībām.

No bēgļu gaitās aizbraukušajiem latviešu strādniekiem sarkangvardu vienības tika izveidotas Maskavā, Petrogradā, Harkovā, Odesā, Rostovā, Samarā, Ufā, Arhangeļskā, Vologdā, Staraja Rusā u.c., kuras vēlāk iekļāva divīzijas pulkos, vai izveidojot jaunas vienības.

Saratovā no latviešiem izveidoja īpašo uzdevumu 10. Saratovas latviešu strādnieku pulku (kuru vēlāk iekļāva 3. brigādes sastāvā), atsevišķās pilsētās - Penza, Vitebska u.c. - izveidoja latviešu kavalērijas vienības (Vitebskā - jātnieku pulks). Veļikije Lukos saformēja Liepājas latviešu strēlnieku pulku.

Augstākā vara bija Latviešu strēlnieku pulku padomei un tās izpildinstitūcijai - Iskolastrelam (9 locekļu sastāvā), kas veica organizatorisko, administratīvo, propagandas darbu, iecēla pulku, brigāžu un divīzijas komandierus (1919. gada martā Iskolastrelu pakļāva lielinieku partijas organizācijai un Revolucionārajai kara padomei, bet 1919. gada jūlijā Iskolastrelu likvidēja, tās funkcijas pārņemot divīzijas partijas nodaļas politdaļai).

1., 4., 5., 6. pulki tika nosūtīti karot Austrumu frontē (10.-11.1918.), 3. brigāde tika nosūtīta karot Dienvidu frontē.

1918. gada 11. novembrī beidzās 1. Pasaules karš Eiropā, Vācijas ķeizars Vilhelms II atkāpās no troņa un Vācijā sākās politisks sabrukums. To izmantojot, boļševiku Krievijas valdība ar Ļeņinu vadībā, lauza martā noslēgto Brestļitovskas miera līgumu, kurā bija apņēmušies (taču pat netaisījās) ievērot tautu pašnoteikšanās tiesības un Sarkanā Armija atsāka uzbrukumus atjaunotajām nacionālajām valstīm faktiski visā frontē no neatkarību atguvušās Somijas līdz Gruzijai.

1918. gada decembrī latviešu sarkano strēlnieku divīzija tika pārdislocēta uz rietumiem, kur Krievijas Sarkanā armija iebruka Latvijas Republikā un uzsāka uzbrukumus jaunizveidotajai Latvijas armijai un vācu zemessardzei (landesvēram).

1919. gada janvārī divīzija (~23 000 vīru) tika iekļauta jaunizveidotajā Krievijas marionetes- "Padomju Latvijas armijā", kas piedalījās uzbrukumos Latvijas Republikai, taču jau maijā cieta sakāves pret latviešu- igauņu un vācu zemessardzes vienībām. Daudzi Krievijas radītās marionešu armijas kareivji  (ieskaitot tās daļu virnieku) dezertēja un pievienojās Latvijas armijai, bet armijas pārpalikums tika izdzīts atpakaļ uz Krieviju

1919. gada septembrī un oktobrī sarkano latviešu divīzija (~19 300 vīru) cīnījās mūsdienu Baltkrievijas teritorijā pret Polijas Republikas armiju.

Novembrī pārdislocēta uz Dienvidu fronti Ukrainā, kur piedalījās Orlas-Kromu operācijā, Kahovkas placdarma cīņās, Perekopa ieņemšanā. Lielā kritušo skaita dēļ divīzija tika ievērojami papildināta ar jauniesauktajiem no citiem Krievijas reģioniem.

1920. gada aprīlī divīzija tika nosūtīta piedalīties kaujās dienvidos pret Vrangeļa armiju.

Pēc 1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanas, 29. novembrī Nikolajevā divīzija (~17 300 vīru) tika izformēta un liela daļa personālsastāva atgriezās nu jau neatkarīgajā Latvijas Republikā (Latvijā atgriezās 11 395 bijušie sarkanarmieši; pārējie palika dienēt Sarkanajā armijā vai demobilizējās un uzsāka civilu dzīvi, jo daudziem bijušajiem strēlniekiem atgriešanās dzimtenē palika neīstenojams sapnis galvotāju trūkuma  un pastrādāto politisko un / vai kara noziegumu dēļ).