Viskrievijas ārkārtas komisija cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu (VĀK) (krievu: Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем при СНК РСФСР, ВЧК) vai nereti arī Čeka (no krievu: ЧК) bija pirmā lielinieku organizētā politiskā policija, kurai piemita arī slepenpoliciju represīvās funkcijas.

Tā tika izveidota 1917. gada 20. (7.) decembrī un pastāvēja līdz 1922. gadam, kad pēc Krievijas pilsoņu kara aktīvās fāzes beigām to reorganizācijas rezultātā iekļāva Valsts Politiskajā pārvaldē. 

Pēc ASV vēsturnieka aprēķiniem 1917.-1922. gadu periodā uz  "revolucionāro tribunālu" un ārpustiesas sēžu pamata nogalināti ap 140,000 cilvēki. Krievu čekas vēstures pētnieks Mozohins uzskata, ka ne vairāk, kā 50,000.

Vienlaikus, tiek uzskatīts (vēsturnieks Erlihmans), ka "baltā terora" laikā (jeb Krievijas impērijas uzticamo armijas spēku teritorijās) tikai ebreju ir nogalināts vairāk kā 300,000. Lielais skaits izskaidrojams ar to, "balto kustība" pamatā bāzējās Krievijas visvēlāk (18-19.gs.) okupētajās zemēs (bijusī Polijas- Lietuvas teritorija), kuras ar cara lēmumu bija noteiktas kā ebreju "nometinājuma josla". Krievijas Impērija ebreju vajāšanas un "pogromus" bija iesākusi jau 19. gadsimta beigās, lai veidoties uzsākusī "pašu krievu" buržuāzija varētu vieglāk pārņemt līdz tam ebreju tirgotāju kontrolēto tirgu. Ne mazāk svarīgs faktors bija apstāklis, ka ebreji pārsvarā bija izglītoti, savukārt krievi (ukraiņi, utt.)- analfabēti, kas ļāva pēdējos viegli ietekmēt, savukārt, daudzi ebreji bija marksisma piekritēji.

Salīdzinājumam,- 80 gadu periodā (1825.- 1905.) līdz 1905.-07. gada dumpim Krievijas impērijas tiesās bija piespriesti 635 nāvessodi (te nav ieskaitīti simtiem tūkstošu bez tiesas sprieduma iznīcināto poļu, lietuviešu, čečenu, čerkesu, tatāru u.c. Krievijas okupēto tautu pārstāvji, kur nemietīgi sacēlās pret okupantiem)

No 1905. līdz 1907. gadam bija piespriesti 5735 nāves sodi, no kuriem izpildīti 3741 (neskaitot "soda ekspedīciju" veiktās slepkavības).

Pirmais VĀK vadītājs bija Felikss Dzeržinskis, bet vēlāk šo amatu ieņēma Jēkabs Peterss.

Pirmās komisijas sastāvā bija Jēkabs Peterss, Jozefs Unšlihts, Ābrams Beļenkijs, Felikss Džeržinskis, Vjačeslavs Menžinskis,- tādējādi tās sākotnējā sastāvā pēc "nacionālās izcelsmes" bija Krievijas impērijas mazākumtautības: 1 latvietis, 1 Krievijas ebrejs (Beļenkijs) un 3 poļu izcelsmes personas. Šādu nacionālo sastāvu lielā mērā noteica krievu kā nācijas zemais izglītības līmenis un svārstīšanās starp "baltajiem" un "sarkanajiem". Savukārt, boļševiki, kuri bija sagrābuši varu, sākotnēji varēja paļauties uz mazākumtautībām arī tāpēc, ka bija apsolījuši tām pašnoteikšanās tiesības, kuras nesolīja nedz krievu mazskaitlīgās inteliģences pilsoniskās aprindas (Kerenska valdība), nerunājot jau par impērijai uzticīgo aristokrātiju un armijas virsniekiem. 

VĀK bija GPU, OGPU, NKVD un VDK priekštece. No VĀK radās arī apzīmējumi, kas pastāvēja arī pēc šīs organizācijas izbeigšanās — čeka, čekisti.

Lielinieki VĀK sauca par proletariāta diktatūras orgānu, kam jācīnās ar kontrrevolūciju, sabotāžām.

Ziņas par atsevišķiem LPSR VDK darbiniekiem:

Jānis Trubiņš, ģenerālmajors, bijis VDK Rīgas pilsētas un arī 5.daļas (cīņai ar ideoloģisko diversiju) priekšnieks, no 1989.gada līdz VDK likvidēšanas brīdim 1991.gadā - LR VDK priekšsēdētāja vietnieks. Atšķirībā no Edmunda Johansona, pārstāvēja to VDK darbinieku daļu, kuri nevēlējās sadarboties ar atjaunotās Latvijas Republikas vadību.

Arnis Jumītis, apakšpulkvedis, kopš 1974.gada strādājis VDK 5.daļas 2.nodaļā, uzraudzījis ideoloģisko klimatu radošajā inteliģencē, vēlāk kontrolēja Latvijas Tautas fronti.

Nikolajs Ņevickis, pulkvedis, no 1963. līdz 1967.gadam bijis tiesnesis, kopš 1967.gada VDK izmeklētājs, no 1969.gada līdz 1972.gadam VDK partijas sekretārs, pēc tam izmeklēšanas daļas priekšnieks līdz pat VDK likvidēšanai. Diena