Dažas dienas pēc tam, kad vācu karaspēks 22. maijā ieņēma Rīgu, – 1919. gada 25. maijā – Vorviks Grīns ar vairākiem misijas locekļiem ieradās pilsētā. Lūk, kā viņš atcerējās ceļu no Jelgavas uz Rīgu:

"Uz lielceļa bija raibi karavīru, cietumnieku un bēgļu pūļi. Miruši boļševiku un viņu atbalstītāju ķermeņi gulēja pie ceļa, un berni vienaldzīgi spēlējās pie tiem. Lieli, purpursārti dūmu stabi cēlās skaidrajās debesīs no degošajām zemnieku mājam, iezīmējot cīņas virzīšanos uz austrumiem." 

 Pēc ierašanās Rīgā V.Grīns sniedza plašu interviju krievu laikrakstam Rizhskoje slovo, ko precīzi atreferēja arī latviešu prese. Intervijā viņš bija samērā atklāts daudzos jautājumos, kas raisa vēsturnieku diskusijas mūsdienās. Katrā gadījumā intervijā V.Grīns skaidri formulēja savas misijas oficiālo nostāju. Sākumā īpaši uzsvēra, ka misijas braucienam uz Rīgu nav nekāda "politiska rakstura", sakot:

"Mūsu vienīgais uzdevums Rīgā stingri pārbaudīt materiālu savākšanu par lieliniecisma šausmām Rīgā un pārtikas palīdzības sniegšanu bada novārdzinātajiem rīdziniekiem. No tā laika, kad sabiedroto mēģinājums Latvijā izveidot vienotu fronti cīņā ar lieliniekiem nobeidzās bez panākumiem, amerikāņu misija nolēma atturēties no piedalīšanās zemes politiskajā dzīvē. Tāpēc misijai nav nekādu sakaru ne ar Latvijas valdību, ne ar kādu citu politisku grupu. Misijai piekrīt bezpartijiskas notikumu gaitas novērotājas loma. Mēs vēlētos Latvijā redzēt valdību, kas atbalstās uz plašiem iedzīvotāju slāņiem un kurai ir uzticība zemē. Tāpēc mēs arvien vēl turam par nepieciešamu izlīgšanu starp Niedras kabinetu un Ulmaņa grupu, jo tikai visu mēreno politisko speku apvienošanās var padarīt cīņu ar kopējo ienaidnieku sekmīgu. Amerika ar uzmanību seko politiskiem notikumiem Latvijā un grib Latvijai sniegt palīdzību. Šinī brīdī amerikāņu valdība tura par nepieciešamu sniegt Latvijai palīdzību pārtikas veidā. Liepāja un Kurzeme jau vairākas nedēļas pārtiek no amerikāņu maizes. Tagad mēs organizējam pārtikas piegādāšanu Rīgai,kuras daudzums atkarāsies no drīzas stingras varas nodibināšanas. Līdz 16. aprīļa pārgrozībām mūsu simpātijas bija Ulmaņa kabineta pusē, jo viņš pareizi atspoguļoja iedzīvotāju garastāvokli, bet pēc Ulmaņa kabineta nogāšanas mēs uzskatām par nepieciešamu demokrātiskas varas radīšanu. Man grūti ko teikt par Niedras valdības konstitucionāliem pamatiem. Bet katrā ziņā es uzskatu par lielu Niedras kabineta nopelnu - Rīgas atsvabināšanu no lieliniekiem. Var būt, ka šie nopelni japiešķir vienīgi kareivju drošsirdībai un karavadoņu izveicībai un prašanai. Es neko noteiktu jums nevaru sacīt par Latvijas neatkarību vai viņas federatīvo apvienību ar Krieviju. Tagas, kad Eiropas karte tiek pārgrozīta un tiek apspriests miera līgums ar Vāciju, vēl agri runāt par austrumu valstu nākotni. Par nožēlošanu man klusuciešot jāapiet jautājums par sabiedroto kara palīdzības sniegšanu Latvijai. Es vēlētos sabiedrotos redzēt Latvijas armijas instruktoru un uzturētāju lomā. Vācu karaspēka aiziešana no Latvijas nozīmētu Latvijas tiešu un neizbēgamu bojāiešanu."