1920.gada 11.augustā Latvija parakstīja miera līgumu ar Krieviju, kura otrajā pantā bija norādīts, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem”. Šis līgums ne vien atzina Latviju de iure, bet arī, ievērojot to, ka Krievija pati atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju, novērsa nopietnu šķērsli vispārējai starptautiskai juridiskai atzīšanai.

Pēc Z.Meierovica atkārtotās vēršanās pie Sabiedroto Augstākās padomes ar lūgumu atzīt Latviju de iure 1920.gada 21.janvārī, kurš nedeva nekādus rezultātus, Latvija izdarīja mēģinājumu starptautisko atzīšanu panākt, iestājoties Tautu Savienībā. 14.maijā Latvijas valdība Tautu Savienībai iesniedza iestāšanās lūgumu.

Z.Meierovics devās uz Londonu, kur uzturējās no 1921.gada 1. līdz. 23.janvārim. Londonā Z.Meierovicam neizdevās iegūt drošu pārliecību, ka Lielbritānija atbalstīs Latvijas prasību. Pret to asi iebilda ārlietu ministrs Dž.Kerzons. Savukārt, Lielbritānijas premjerministrs Loids Džordžs (Lloyd George) ieņēma svārstīgu nostāju.

1921.gada 24.janvārī Parīzē bija paredzēts sanākt Sabiedroto Augstākajai padomei, piedaloties Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvjiem. 21.janvārī Latvijas sūtnis Francijā ne tikai minēto piecu, bet arī citu Parīzē rezidējošo valstu pārstāvjiem iesniedza rakstu ar lūgumu atzīt Latviju de iure. 23.janvārī Parīzē ieradās Z.Meierovics. Augstākās padomes sēde, kā paredzēts, sākās 24.janvārī. Baltijas valstu jautājuma izskatīšana divreiz tika atlikta, līdz beidzot 26.janvārī tas tika izskatīts. Kā referents uzstājās Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Bertelo. Lai gan kopējais noskaņojums bija Baltijas valstīm labvēlīgs, līdz pat pēdējam lēmuma pieņemšanas brīdim situācija saglabājās neskaidra. Tomēr Francijas ārlietu ministra Briāna (Briand) un Itālijas ārlietu ministra grāfa Sforcas uzstāšanās un Loida Džordža, kurš nostājās pret savu ārlietu ministru Kerzonu, atbalsts svaru kausus nosvēra Latvijai par labu. 26.janvārī Antantes Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure, un Latvijas puse saņēma šo faktu apliecinošu oficiālu rakstu. Piecas valstis - Lielbritānija, Francija, Japāna, Beļģija un Itālija - bija atzinušas Latvijas neatkarību bez jebkādiem ierobežojumiem. Šajā sakarā Z.Meierovics 18.februārī, uzstājoties Satversmes sapulces sēdē, norādīja: “Mēs esam panākuši de iure atzīšanu bez kaut kādām klauzulām un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts, kā mūsu intereses to vislabāk prasa.”

Pēc Antantes lielvalstu 26.janvāra lēmuma sākās vispārēja Latvijas de iure atzīšana. Kā pirmās to ar atpakaļejošu datumu izdarīja Polija (atzīšanas raksts datēts ar 1920.gada 31.decembri) un Somija (atzīšanas raksts datēts ar 26.01.1921.).

1.februārī sekoja atzīšana no Vācijas,

5.februārī - Norvēģijas un Zviedrijas,

7.februārī - Dānijas, 10.februārī - Persijas,

17.februārī - Austrijas,

19.februārī - Portugāles,

26.februārī - Rumānijas.

8.martā atsevišķu atzīšanas rakstu piesūtīja Japāna, lai gan tā bija pārstāvēta Sabiedroto Augstākajā padomē.

Kā pēdējā no lielvalstīm Latviju de iure atzina ASV - 1922.gada 28.jūlijā, pie kam, ASV deklarācijā tika norādīts, ka ASV atzīst pastāvošo valdību nevis valsti. Ja atzīšanas rakstā nebūtu pieminēts, ka Valsts departaments gaida Kongresa lēmumu par oficiālu diplomātisko pārstāvniecību izveidošanu, tas būtu uztverams tikai kā pagaidu de facto stāvokļa atzīšana.

Bez tam, atzīšanas raksts saturēja atrunu, ka “Savienotās Valstis vienmēr uzskatījušas, ka neatkarības Krievijā nedrīkst tikt izmantotas par cēloni Krievijas teritoriju atsavināšanai”. Šis pieticīgais Latvijas neatkarības traktējums vēlākajos gados tika revidēts.

no historia.lv