2017

Personas:
1Personu saraksts
Datums:
31.12.2017
Papildu lauki

Ir pagājis 2017.gads. 

Šis gads iezīmējas ar pieteikumu cienīgi sagaidīt valsts simtgadi, tai pašā laikā darbos parādot pilnīgi pretēju - cīņā par varas kumosu latvieši ir gatavi iet pāri visam. Attālinoties no 3. Atmodas notikumiem, arvien vairāk tieši sociālos tīklos sāk pieteikt sevi tie, kuri atskārš, ka viņu dalība šajos liktenīgajos notikumos ir tuvu nullei. Kā pārrakstīt vēsturi, ja savu varoņdarbu nav? Pat labu darbu nav. Jāmēģina klāstīt savas teorijas, kā pareizi bija jāizcīna un jāatjauno Neatkarība. Brīžiem smieklīgi, brīžiem diletantiski un nožēlojami, bet tikpat bieži vien arī zemiski un nelietīgi. Nožēlojami lūzeri joprojām vēlas sarīdīt vakardienas kolaboracionostus ar mūsdienu komformistiem. Latvieši peld naida zupā un miers tiem nav vajadzīgs.

Daudziem nenotikušajiem Atmodas "varoņiem" pat šodien nav drosmes runāt tiešu valodu, diskutēt, bet, slēpjoties ar segvārdiem (nikiem) , ir ērti izdarīt šāvienus mugurā faktiski jebkuram, kurš var viņu pašslavas dziesmu aizēnot.

Ir gadījies piedalīties daudzās glābšanas un labdarības akcijās. Neesmu manījis nevienu no tiem, kuri nemitīgi aplej citus ar samazgām. Nu kāpēc celties no siltas gultas un meklēt tumšā un aukstā mežā pazudušu bērnu? Daudz ērtāk ir pēc tam nozākāt vecākus, kuri ne tā ir sargājuši mazuli, glābējus, kuri ne tā ir meklējuši un pārgurušus brīvprātīgos, kuri ne tā ir atraduši. Ērti un komfortabli, bet gandrīz vienmēr - ar spļāvienu mugurā. Protams, ir reizes, kad ir kolektīvs un atklāts uzbrukums. Tam pat ir specifisks, bet precīzs apzīmējums - mobings. Un tad saproti - kaut kas notiek, kas var skart šos ļaudis un viņu komfortu, tāpēc mobilizācija maksimāla. 

Nupat bija saruna ar foršu kolēģi, kurš sacepies, ka bijusī Valsts Kancelejas vadītāja ir iekļuvusi Latvijas Gāzes valdē. Vai tiešām neesot cits darbs? Gada vidū kāds popularitāti ieguvis aktieris Rešetins publiski paģēr, lai ikviens, kurš piedāvās viņam haltūras Ventspilī, lai izsvītro viņu no savas piezīmju grāmatiņas. Kāda TV dīva joprojām nikna uz tiem, kuri negrib linča tiesas, bet uz jautājumu, cik pati ir samaksājusi nodokļos no dažādām korporatīvām ballītēm, kurās vienu laiku bija visai dārga un pieprasīta, visdrīzāk nespētu atbildēt?

Ir 21.gadsimts, bet pūļa histērija un vēlme pēc kāda līdzpilsoņa saplosīšanas ir ļoti pieprasīta. Nelietības uzvaras gājiens turpinās.....

Psihoze ap VDK (KGB) maisiem tiek kurbulēta ar milzu jaudu. Brīžiem nevar saprast, vai cilvēku tiešām vaino sadarbībā ar šo kādreiz vareno iestādi vai oponents vienkārši prasti apsaukājas, izmantojot vārdu "čekists" kā lamu vārdu. Arvien skaļāk dzirdamas t.s. sabiedriskās domas līderu balsis, ka tie maisi noteikti ir jāatver, lai gan profesionāļi nepārprotami zin, ka daudzi no bļāvējiem ir kādos citos maisos - kartotēkās, kuras rūpīgi tika aizvāktas drošā vietā ilgi vēl pirms 4.maija. Gadās lasīt vēsturnieka "pētījumu" par sadarbību ar čeku - pārstāstītas visas dzeltenās preses baumas, bet kā spoža rozīne uz muļķības tortes - šajā lietā ticis nopratināts kā liecinieks Bruno Šteinbriks, bet viņa liecības varot neņemt vērā, jo viņš neesot diez cik kompetents. Zīmīgi, ka 1932.gadā PSRS drošības un slepeno dienestu guru neviens neiztaujā, neviens nepieraksta viņa liecības, lai gan to vajadzētu darīt 7/24 režīmā līdz pat viņa mūža beigām. Tas cilvēks var\etu daudz ko pastāstīt, izskaidrot - iespējams kādas citas paaudzes to saprastu, bet šodien, iespējams, labi vien ir, ka viņš never vaļā muti.

Redzot, ka ņemšanās ar atstātām ziņotāju kartiņām sāk pārvērsties par farsu, dīvāna eksperti sāk vainot visus. Par lielu brīnumu, izrādās, ka arvien vairāk no skapjiem un gultu apakšām sāk izlīst nezināmie "mežabrāļi" -  , kuri katru dienu, kā izrādās, sāka ar kādu diversijas aktu vai vismaz tā laika karogu noraušanu, bet beidza ar kādu milcijas iecirkņa aizdedzināšanu. Ļedjajeva cienīgajā masu psihozē ir cerība sadzirdēt, ka neviens dīvana nacionālais partizānis nav mācījies padomju skolās, ieguvis izglītību padomju augstskolās un strādājis padomju valsts uzņēmumos ( bet citu nebija).

Pēc Latvijas PSR kara komisariāta datiem lielākā vīriešu daļa automātiski ir tiesājma par obligāto dienestu padomju armijā. Par šo varētu ciniski smietie, ja nebūtu zināms, ka par Latvijas neatkarības atjaunošanu ir balsojuši ne mazāk kā 20-30 personu, kuri varētu būt ierakstīti kādā no kartotēkām. Ko darīt? Pie VDK ēkas - "Stūra mājas" peilikt pateicības piemiņas plāksni? Šajā publiskajā dubļu vannā līdz šim neslikti bija jutušies trimdas latvieši no Rietumiem ( latviešus, kuri atgriezās no Krievijas, kaut kā uzreiz ielika zemākā kategorijā). Emigrācijas flangs joprojām ir ierakumos, ar aizdomām uzlūkojot faktiski jebkuru, kuram iepriekšējā sistēmā bija kāds amats. Tagad šī ērtā ierakumu josla arī tiek apdraudēta, jo ir ziķeri - mugurā šāvēji, kuri, visai veikli manipulējot ar kaut kur dzirdētām baumām, kādu nozagtu dokumentu, spēj uzburt, ka no Rietumiem atbraukusī emigrācijas daļa faktiski bija ar CIP, bet atgriezās ar VDK virsnieku uzplečiem.

Drūmi. Šīs valodas pirmo reizi nācās dzirdēt no VDK darbiniekiem pirms vairāk nekā 25 gadiem, kuri neizpratnē negribīgi dalījās ar sava darba informāciju, vienlaikus vaicājot,  vai nācijai, kura nupat atgriezusies uz Neatkarības ceļa, ir vajadzīga šī morālā vilšanās un visaptveroša depresija? Toreiz likās, ka noteikti nevajag. Šodien, kad ir bijis iespējams katram novērtēt, kā šie cilvēki uzvedās Barikāžu laikā, kā pēc tam - šī attieksme, diemžēl, nav mainījusies. Īpaši redzot, ka atsevišķas personas, par kurām personīgi nav šaubu, ka viņi ir darījuši "melnus darbus" pret līdzcilvēkiem, šobrīd uzvedas tik uzkrītoši skaļi, acīmredzot, paļaujoties, ka ziņas par viņiem glabājas pavisam citā un ļoti drošā vietā.

Moralizēšana ar atpakaļejošu datumu ir pretīga, tāpat kā diletantiskā spriedelēšana par to laiku. Taču plašākai publikai būtu jāsaprot, ka ir starpība, vai zinātnieks, kurš dzīvo konkrētā valstī, kur ir ieguvis izglītību, darbu un veic zinātnisku izpētes darbu, dototies speciālā komandējumā uz kādu konferenci, pieredzes apmaiņu, raksta atskaiti par redzēto, lai valsts, kurā viņš dzīvo, spētu finansēt viņa un zinātniskās iestādes darbu, vai tas ir glūnošs kaimiņš, kurš pretīgi stučī par kaimiņiem, kolēģiem vai pat par saviem tuviniekiem. Mugurā šāvēji, diemžēl, ir visos laikos un cīņā ar savas sirdspziņas paliekām, viņi mēģina iet par labi ietaigāto taku - mēģināt pierādīt, ka pārējie ir sliktāki un netīrāki. Galu galā, ir divas paaudzes uzaugušas valstī, no kuras kopīgi ir tikts vaļā, bet tagad, pēc ceturtdaļgadsimta, izrādās vietas ir par maz zem Saules un daudzus grib aiztstumt atpakaļ.

Nemitīgā cepšanās un psihopātiskā grillēšanās nerimās pat svētkos. Daļa Latvijas cilvēku gaidīja Jauno gadu, vēl daļa, man par lielu pārsteigumu - nervozi skaitīja, cik salūtu ir izšauts un šampaniešu ir atvērts plkst 23.oo un par to piekreņķēja pilnus sociālos tīklus. Cienījami un tiešām, liekas, pašpietiekami inteliģenti uzskatīja par vajadzīgu atzīmēt, cikos kaimiņi ir ķērušies pie rosola bļodām. Diez`, briti arī uztraucas, ka trimdā esošie latvieši izšauj kādu petardi pēc Latvijas laika?

20.gs 80.gadu beigas iezīmēja cerību laiku, kad tika nojaukti mūri.

21.gs sākums iezīmējas ar laiku, kad atkal ceļam mūrus un iekšpusē vērsīsimies pret tiem, kuri nedzied himnu la bemol mažorā.

Turpinot pārdomas par aizgājušo gadu, prāts nav priecīgs. Vara ir tik diskreditēta, ka ikviens, kurš sāk piedalīties politiskajā dzīvē, automātiski iegādājas sev korumpanta un nelieša biedra karti. Ticības nav nekam. Šobrīd sevi pieteikusī neveiksminieku paaudze, kurai Atmoda ir bez piedalīšanās emociju klātbūtnes un kura saprot, ka viņi šajos svētkos nav nekas - nedz īsti piedalījušies, nedz ko sasnieguši, meklē revanša un gandarījuma sajūtu. Sabiedrība ir kā žūstošs siena šķūnis, ap kuru tiek šķiltas dzirksteles, un pagaidām liesmas nav, bet slinki gruzd.

Atmoda bija cerību un prieka laiks.

Šodienas lūzeriem, sevis apliecināšanai, ai cik svarīgi ir apliet ar mēsliem visu, kas ir bijis.

Ir mainījies viss. Ļaunums, kas valda sabiedrībā ir bīstams. Mugurā šāvēju laiks, kad iespējams savu žulti anonīmi izgāzt sociālos tīklos. Vēl nesen jūsmojām par mūsu prezidenti, pērn godinājām Maestro 80 gadu jubilejā, šodien arī viņš ar savu darbu, talantu un pielūdzējiem parastam lūzerim krīt uz nerviem. Ir jāaplej. Protams, arī Ziedoni, Zālīti, Peteru ... Līdzīgi kā Vainšteina skandālā, uztracināts lūzeru pulciņš pēkšņi atcerējies, ka ir iespējams sevi padarīt slavenu arī nevis iznākot no skapja, bet izkrītot no kādas gultas. Atsevišķas dīvas, kā izrādās, pirms gadiem 30 savu karjeru ir sākušas iekāpjot pareizajās gultās un paguļoties apakšā īstajiem cilvēkiem. Ir par maz klupt virsū vainšteiniem, bušiem, hofmaņiem un u.c. tā laika zvaigznēm, ir svarīgi apliet arī tos, kuri dzīvē ir paši ko sasnieguši ar talantu. Pret Merilu Strīpu sākas mobings par to, ka viņa nav ziņojusi. Nevis dāma, kura vēl nav izkāpusi vai pat negrib izvelties no šīs viņas vienīgās iespēju gultas, bet tā, kurai talants un kura tam visam stāvējusi pāri. Netīru pūli tracina, ja tajā ir kāds tīrs un neaptraipīts. Strīpa pieņēma laikam vienīgo pareizo lēmumu un sāk šo trakumu atbalstīt materiāli.

Redzot visu šo vājprātu, saprotu, ka drausmīgo represiju laikā šodienas mugurā šāvēji justos lieliski. Toreiz bija jāstučī, jāraksta denuncijas un daudzi to darīja ar patiesi ļaunu prieku. Šodienas tehnikas progress ir devis Twitter, Draugus, Facebook, dažādo sociālo tīklu anonīmās žults liešanas iespējas. Turpinām stučīt. Vēl pirms 20 gadiem kādā intervijā brīdināju, ka tādu, kuri ar spīdošām acīm atnāktu saviem kaimiņiem pakaļ, netrūkst un zinot šo kontingentu, paliek baisi.

Ko Tu gribētu, apzinoties, ka kaimiņam tas tiks dubultā? Izduriet man aci un lai nosprāgst mana vienīgā govs, jo kaimiņam ir divas.

Nav saistītu notikumu

Nav piesaistītu vietu

    Personas

    Nosaukums No Līdz Valodas
    1Džordžs  BušsDžordžs Bušs12.06.192430.11.2018de, ee, en, fr, lt, lv, pl, ru
    Birkas