Stokholmas sindroms ir psiholoģiska parādība, kad ķīlnieks izrāda empātiju vai simpātiju pret sagūstītājiem un dažkārt tos arī aizstāv. Apzīmējumu Stokholmas sindroms sāka lietot pēc kāda gadījuma 1973. gadā Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kur bankas aplaupītāji no 23. augusta līdz 28. augustam turēja gūstā bankas darbiniekus. Šajā laikā uzbrucēju un bankas darbinieku starpā sāka veidoties sociālas attiecības, savstarpēja empātija. Daudzi no bankas darbiniekiem solidarizējās un pat attaisnoja šo uzbrukuma motīvus. 

Ar Stokholmas sindromu saprot arī tādas situācijas, kuras nav ķīlnieku krīze, bet kurās personai ir "spēcīgas emocionālas saites ar personu, kas apkauno, sit, baida, izmanto vai biedē citu".

 Pēc FIB datiem aptuveni 27% ķīlnieku izrāda Stokholmas sindroma pazīmes.

Viena bieži pieņemta hipotēze, kas skaidro Stokholmas sindromu, tiek saistīta ar Freida teoriju. Sevis identificēšana ar agresoru ir veids, kā "ego" sevi pasargā, personai pašai to neapzinoties.

Kad upuris sāk ticēt tām pašām vērtībām, kurām agresors, agresoram upuris vairs nešķiet traucēklis un tas sāk izrādīt siltāku attieksmi pret upuri vai dažkārt pat sākt rūpēties par to.