Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad dilstošā Saule nonākusi pusloka viduspunktā un diena un nakts ir atkal vienādā gaŗumā.

Ziemeļu puslodē pēc Miķeļiem Saule mazāk apspīd zemi, dienas kļūst īsākas un naktis gaŗākas. Latviešu teiksmā par Sauli tas attēlots ar Saules meitas noslīkšanu avotā: gaisma iet mazumā, jo Saule bēdās par meitu staigā noraudājusies.

Līdzīgi citiem saulgriežiem latviešu gadskārtā, arī Miķeļi atzīmēti ar svinībām. Tomēr Miķeļi svinēšanai izveidojies īpatnējs paplašināts apjoms, iesaistot tajā arī ražas novākšanas izdarības, jo pirms Miķeļiem parasti nobeidzas visi rudens ražas novākšanas darbi. Dainas un ziņas no tautas mutes liecina,ka latvieši rudens ražas novākšanu atzīmējuši ar svinībām, kuŗās daudzināts Dieva, Māra, Miķelis, Jumis, saimnieki un darbinieki. Šīs svinības sauktas par Apjumībām, un tās notikušas Miķeļos, t.i., rudens saulgriežos. Miķeļiem - Apjumībām tūlīt seko Dieva dienas, Dievaines jeb veļu laiks. Tad pēc Apjumību priekšlaicīgām un jautrām svinībām, Miķeļu tirgus skaļuma un līgavu derībām iestājas klusais vēlu laiks, kad sētā aicina mirušo piederīgo veļus un sagatavo tiem svinīgu mielastu.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Darba cēliens, kas aizsācies Jāņos ar siena pļaušanu, tālāk virzījies, padarītos darbus mērīdams, cauri Pēteriem, Jēkabiem, Labrenčiem un Bērtuļiem, nu noslēdzas Miķeļos ar appļāvībām, apjumībām, ar pēdējo Jumja ņemšanu tīrumā.

• Trīs bajāri sasēduši
  Kalniņā, lielījās:
  Jānis skaita siena kaudzes,
  Jēkabs savas rudzu kaudzes,
  Miķelītis nokliedzās
  Auzu kaudzes galiņā.
  LFK 94, 6906 Aizpute.

Katrai labībai bija savs Jumis - rudzu Jumis, miežu Jumis, linu Jumis utt. Tāpēc arī Jumja ņemšana notika vairākkārt, dažādā laikā. Ikreiz, nobeidzot kārtējās labības pļauju, saņēma arī Jumi. Vispirms šo godu parādīja rudzu Jumim, jo rudzi pļaujami jau ap Jēkabiem; tad nāca kārta citu labību jumjiem. Latgalē vispopulārākais bija linu Jumis.
Jumja nozīmes skaidrojumos vērojamas divas tendences. 
1. mēģinājums saskatīt tajā sakaru ar senindiešu yam`a-h - dvīnis, pāris, ko L.Adamovičs vērtē šādi: "folkloras dati neiederas tai filoloģiskajā teorijā, kas mēģina saskatīt jumja vārda senindiešu sakni yama-h un jēdzienu 'dvīnis', 'pāris'.
2. J.Edzelīna izvirzītais skaidrojums, saistot Jumi ar indoeiropiešu sakni yuvati, yuti-h - piesien, saistījums, t.i., tāds, kas saistīts, savienots, kopā saaudzis.
Par jumi sauc divas vārpas viena stiebra galā, divus riekstus vienā kodolā, divus kopā saaugušus augļus vai ziedus, netieši saistot to ar dzīvības sākšanos no pāra, jo arī precību un kāzu dziesmās šis princips un arī Jumis pats tiek daudzināts.

• Jumu jumu vārpas auga,
  Jumi jauni cilvēciņi;
  Dancos mani kumeliņi,
  Kad es braukšu precībās.
  LD 28539 Liezere
• Taču Jumis varēja būt ne tikai divu, bet arī vairāku komponentu saistījums: ne vien divas vārpas viena stiebra galā, bet arī vairākas - 3, 5, 9; tātad - jebkura vairākžuburu vārpa uzskatīta par Jumi.

• Ziņā būšu, lietā būšu
  Ar šo pašu vasariņu:
  Nu uzgāju trīs vārpiņas
  Viena salma galiņā.
  LD 34305 Litene

   

Šim bija laime, tam bij laime,
Saimniekam liela laime:
Tam uzauga piecas vārpas 
Viena salma galiņā.
LD 28483 Lielvircava

Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Miķeļi - 29.septembrī - iezīmē vasaras beigas. Dzērves uz saviem spārniem aiznes launagu, saule pagriežas uz ziemas pusi, un līdz ar tumšajiem rudens vakariem atnāk veļu laiks, kura sākumu parasti iezīmē Miķeli.
Šīs dienas nosaukumos liela variēšanās nav vērojama. Galveni apzīmējumi ir Miķeļi (Cēsu, Rīgas, Jēkabpils, Madonas, Valmieras, Daugavpils, Tukuma, Venspils pusē); Mīkālis (Gatartā, Plāņos, Aumeistaros); Mīkaļi (Smiltenē, Vaivē); Miķeļdiena (ap Cēsīm, Rīgu un Tukumu); Miķēļdiena (Alūksnē, Naukšēnos, Gulbenē); Miķeļa diena (Gaujienā, Ropažos, Mazsalacā, Skujenē) un Miķēļa diena (galvenokārt Kurzemē un Zemgalē).

Miķeļa dienu kā baznīcas svētkus (līdz ar Miķeļa, Mihaēla kulta izplatīšanos) vispirms sāka svētīt austrumu, bet ar 5.gadsimtu arī rietumu baznīcā. Turklāt pareizticīgie šos svētkus svin 8.novembrī.

Ebreju angeloloģijā Mihaēls tiek uzskatīts par vienu no augstākajiem sargeņģeļiem, apokaliptiskajā literatūrā tas vienmēr stādīts Dievam labajā pusē, un pēc katoļu baznīcas nostiprinātās tradīcijas tas tiek uzskatīts par dvēseļu vadoni paradīzē. Latviešu buramvārdos (to vēlīnajā slānī, kur jaušama stipra kristietības un ebreju kabalistikas ietekme) tas parādās kā ercenģelis, parasti kopā ar Gabriēlu. Taču pamatā latviešiem, tāpat kā daudzām citām Eiropas tautām, šai dienai ir pilnīgi cits saturs un nozīme: tie ir pļaujas svētki, appļāvības, apjumības.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Miķeļi - rudens saulgrieži - ir diena ar izcilu vietu zemkopja darbu gaitā un visā gada ritumā. Visi svarīgākie gada darbi ir padarīti, norimst rosība uz lauka, zeme teju teju sasals, lai dotos ziemas atpūtā.

• Brālīt, tavu drošu sirdi,
  Tavu drošu padomiņu:
  Miķelī arti gāji,-
  Atrad' zemi sasalušu.
  Sildiet alu Miķeļam, 
  Lai zemīte atlaižas.
  LD 33235 Biksēre

   

Mikiļs gōja agri ortu,
Atrūn zemi sasolušu;
Pagaid, Miķiļ, leidz pušdīņom, 
Koleidz saule atsiļdēs.
LFK 935, 28114 Mērdzene

Līdz Miķeļiem visām labībām jābūt zem jumta. Tad Miķelis staigā apkārt un visu apskatās. Ja kas vēl nenokopts, jāpasteidzas, jo Miķelis var uzsūtīt sniegu un salu. (LTT 20616 Bērzpils)
Uzskata, ka pēc Miķeļiem vairs tikai kāposti vien augot. Smiltenē saka: "Mīkāļa nakti kāpostiņš augot raun diegu pušu." (LTT 20681)
Pēc Miķeļiem sniega vārti vaļā. Tādēļ jāsteidz līdz tam pabeigt visi darbi, novākt dārzi. Reiz gribējuši kāpostus ņemt nost pēc Miķeļiem, bet divas nedēļas bijis sasalis un tikai pēc tam atlaidies un varējis noņemt. Sasalušus kāpostus neņem, tad tādi apvītuši. (LFK 49, 1799 Viesiena)
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.