Pēc 1939. gada PSRS un Vācijas slepenās vienošanās Latvija nokļuva Padomju Savienības ietekmes sfērā.

1939. gada 23. augustā saskaņā ar starp Padomju Savienību un Vāciju noslēgtā pakta slepeno papildprotokolu «teritoriāli politiskās pārkārtošanas gadījumā» Latvija kopā ar Somiju, Igauniju, Austrumpoliju un Besarābiju tika atdotas PSRS «ietekmes sfērā».

Polijai vēl agonizējot, Padomju Savienība ķērās pie Baltijas jautājuma risināšanas.

Pirmā bija mūsu ziemeļu kaimiņa Igaunijas kārta. Uz Maskavu tika izsaukts Igaunijas ārlietu ministrs K. Selters, kam viņa padomju kolēģis V. Molotovs 24. septembra vakarā, kā arī vēlreiz — naktī uz 25. septembri, rupji apvainodams Igauniju, pieprasīja no igauņiem militāru savienību vai «savstarpējās palīdzības līgumu».

Gan pakts, gan līgums bija jāizprot no padomju redzesviedokļa. V. Molotovs piedraudēja: tā kā Igaunija it kā uzturot kontaktus ar Padomju Savienībai naidīgiem spēkiem un «dancojot pēc imperiālistu stabules», PSRS gādās par savu «drošības garantēšanu» citādākā ceļā.

Tie nebija tukši vārdi, un Selters to zināja. Igaunijas pierobežā bija izvērsti lieli sarkanarmijas spēki varbūtējai agresijai, ja Igaunija noraidītu ultimatīvās padomju prasības. Molotovs sarunu laikā Selteram paziņoja:

«Neaizmirstiet, ka 20 gadus jūs esat dzīvojuši mierā, pateicoties mūsu vājībai. Zināt, ka tagad mēs esam stipri, un, ja mums neizdosies sarunāt, tad mēs vienkārši paņemsim.»

Pēc Igaunijas pienāca Latvijas kārta.

1939. gada 30. septembrī uz Maskavu tika izsaukts Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Steidzamā kārtā sasauktais Ministru kabinets izveidoja delegāciju sarunu vešanai ar Padomju Savienību. 2. oktobrī ar kārtējo satiksmes lidmašīnu uz Maskavu izlidoja V. Munters kopā ar Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta direktoru A. Kampi, PSRS sūtni Latvijā I. Zotovu un padomju tirdzniecības pārstāvi V. Terentjevu. Šīs pašas dienas vakarā Maskavā sākās V. Muntera sarunas ar V. Molotovu, klātesot Staļinam.

Noteikumus diktēja padomju puse. Staļins atklāti paziņoja:

«Tas, kas noteikts 1920. gadā, jau nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais Krievijai gādāja izeju uz jūru. Mēs tagad esam izejas un tādā stāvoklī, kādā ilgi nevar palikt.»

1920. gada 11. augusta Latvijas — Padomju Krievijas miera līgumā Krievija bija uz «mūžīgiem laikiem» atteikusies no jebkādām pretenzijām uz Latvijas teritoriju. Mūžība pēc Staļina ieskatiem bija ilgusi 19 gadus.

1939. gada 2. oktobrī sarunas beidzās, kā tas pie padomju diktatora bija pieņemts, pusnaktī. Munteram tika izvirzīta prasība parakstīt paktu, kas paredzētu Latvijā ielaist 50 000 sarkanarmijas karavīru, t. i., divreiz vairāk par Latvijas armiju. Atbilde bija jādod pēc 48 stundām. Nākamajā dienā Rīgā Ministru kabineta ārkārtas sēdē K. Ulmanis sīki atstāstīja Muntera telefoniski sniegto sarunu gaitas atreferējumu. Kabinets piešķīra Munteram līguma parakstīšanas pilnvaras faktiski bez apspriešanas, lūdzot tikai pakaulēties par ievedāmā karaspēka lielumu. Galvenais vārds, protams, piederēja K. Ulmanim. Jau 1. oktobrī, kad no Maskavas tika saņemta telegramma ar kategorisku prasību par Latvijas ārlietu ministra sūtīšanu uz Maskavu ar līguma parakstīšanas pilnvarām, K. Ulmanis sarunā ar vienu no saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem vēl no Zemnieku savienības laikiem Ādolfu Klīvi (ar kuru bija uz «tu») teica:

«Tu prasi, vai tas ir ultimāts? Jā, bet, lai satrauktos iedzīvotājus vēl vairāk nesatrauktu, mēs to nepublicēsim. [..] Jebkura militāra pretošanās krieviem ir neiespējama. [..] Tautu Savienība ir bezspēcīga, un mūsu sabiedrotā Igaunija jau parakstījusi līgumu. Polija ir sakauta, un satiksme ar Lielbritāniju un Franciju ir pārtrauktas. Nav šaubu, ka mums būs jāparaksta Maskavā līdzīgs līgums, kā to ir izdarījuši igauņi. Tādēļ būtu gudrāk dot ārlietu ministram pilnvaru parakstīt līgumu tūlīt, kā to vēlas krievi.»

1939. gada 5. oktobrī padomju spiediena rezultātā V. Munters bija spiests parakstīt Savstarpējās palīdzības paktu starp Latvijas Republiku un PSRS un Konfidenciālo protokolu par padomju militārajām bāzēm Latvijas teritorijā. Pakts paredzēja, ka «abas līdzējas puses apņemas viena otrai sniegt visādu palīdzību, ieskaitot arī militāru, gadījumā, ja notiktu tiešs uzbrukums vai rastos uzbrukuma draudi no jebkuras Eiropas lielvalsts līdzēja pušu jūras vai sauszemes robežām», kā arī

«Latvijas Republika nolūkā drošināt PSRS drošību un pašas neatkarības nostiprināšanā piešķir Padomju Savienībai tiesības turēt Liepājas un Ventspils pilsētās kara flotes bāzes un dažus aerodromus aviācijai uz nomas pamata par salīgšanas cenu».

No kā gan Latvija varētu gaidīt uzbrukumu? Lielbritānija un Francija bija ierautas karā, un Latvijas liktenis tās maz interesēja. Vācija uzbruku neplānoja, arī vēlākais plāns «Barbarosa» uzbrukumam PSRS tika pieņemts krietni vēlāk — 1940. gada decembrī. Varbūt Zviedrija vai Somija taisījās veikt agresiju pret Latviju? Tas būtu jau no zinātniskās fantastikas repertuāra.

Padomju Savienībai tika dotas tiesības iekārtot krasta artilērijas bāzi jūras piekrastē starp Ventspili un Pitragu. Saskaņā ar Konfidenciālā pakta 1. pantu PSRS ieguva tiesības turēt aerodromiem un bāzēm ierādītos iecirkņos atsevišķu garnizonu veidā līdz 25 000 cilvēku bruņotu sauszemes un gaisa spēku. Vēlāk panāca vienošanos arī par jūras spēku daudzumu Liepājā un Ventspilī, bija paredzēts katrā izvietot pa piecām zemūdenēm, kopā 10 zemūdenes Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Abas pilsētas kļuva par padomju kara flotes bāzēm.

1939. gada 12. oktobrī Latvijas Ministru kabinets iecēla īpašu militāro komisiju ģenerāļa M. Hartmaņa vadībā militāro jautājumu risināšanai ar padomju pārstāvjiem. Komisijas uzdevums bija ierādīt padomju spēkiem bāzu vietas. Smagās sarunās tika panākts, ka padomju spēki neizvietosies uz austrumiem no Ventas līnijas, taču bažas radīja tas, ka padomju bāzu apkalpošanai un izbūvei PSRS ieplūdināja Latvijā nekontrolējamu cilvēku skaitu. Militārpersonu ģimeņu locekļi nevienā līgumā netika minēti, bet arī tie sāka braukt uz Latviju. Bija sākusies Latvijas pārplūdināšana ar kolonistiem.

1939. gada 29. oktobrī Latvijā caur Zilupi un Indru sāka ierasties padomju karaspēks. Indras stacijā iekārtotais Latvijas armijas štāba informācijas daļas postenis sāka ziņot, ka nav iespējams noteikt, cik liels padomju karaspēka daudzums Latvijā iebrauc — to nevarēja noteikt vizuāli, jo padomju karavīri neskatījās pa logiem.

Saskaņā ar panākto vienošanos sarkanarmijas vienības uz savām nākamajām dislokācijas vietām varēja pārvietoties tikai pa dzelzceļu. Padomju karabāzes izvietojās šādi:

sauszemes spēku vienības —

• Pitragā,
• Mazirbē (viens kājnieku bataljons un artilērijas vienība),
• Ventspilī — viens kājnieku pulks, viens artilērijas divizions,
• Liepājā — divi kājnieku pulki, divi artilērijas pulki,
• Ēdolē — viens kājnieku pulks un artilērijas vienība,
• Durbē un apkārtnē — motorizētais kājnieku pulks un divi tanku brigādes bataljoni,
• Paplakā — viens tanku bataljons,
• Priekulē — tanku brigādes štābs, viens tanku bataljons,
• Vaiņodē — divi tanku bataljoni,
• Ezerē — viens motorizētais kājnieku pulks.

Padomju aviācijas vienības līdz savu lidlauku izbūvei izvietojās

• Ventspilī,
• Cīravā,
• Liepājā,
• Grobiņā,
• Vaiņodē un
• Ezerē.

Latvijas pusei pēc papildu vienošanās bija jāizdala zemes gabali padomju aviācijas bāzu izbūvei, bet līdz tam padomju aviācija varēja izmantot Latvijas armijas Aviācijas pulka lidlaukus, kuri atradās uz rietumiem no Kuldīgas meridiāna. Padomju puse bija apņēmusies visās savās izvietojuma vietās, izņemot Liepāju un Ventspili, celt jaunas kazarmas un karabāzes.

Visas padomju karaspēka daļas, kas atradās pagaidām vēl suverēnās Latvijas Republikas teritorijā, tika apvienotas sarkanās armijas 2. atsevišķajā korpusā, kura štābu izvietoja Latvijas armijas Kurzemes divīzijas štāba telpās Liepājā, Karostā. Padomju armijas vienību izvietošanās jaunajās bāzēs Latvijas Republikas teritorijā bija jāpabeidz līdz 31. oktobrim.

Pēc bāzu līguma noslēgšanas Latvijas armijas vadība apzinājās, ka karadarbība var skart arī Latvijas teritoriju, lai arī valsts augstākās amatpersonas publiski apgalvoja pretējo. Padomju karabāzu izvietošana Rietumkurzemē prasīja Latvijas armijas apakšvienību pārdislocēšanos un jaunu aizsardzības plānu izstrādi. Lielā slepenībā sāka izstrādāt 5. mobilizācijas plānu, kas paredzēja tādu armijas dislokāciju, kas iespējamā kara gadījumā sekmētu kā Ventas, tā Pededzes—Aiviekstes—Lubānas līnijas aizsardzību. Tomēr pārāk vēlu Latvijas valsts vadītāji saprata, ka ir nepieciešams valsts aizsardzībai pakļaut visus resursus. Latvijas oficiālās aprindas demonstrēja pilnīgu situācijas neizpratni.

Pēc K. Ulmaņa iniciatīvas, dažādi politiski un sabiedriski darbinieki sāka slavēt noslēgto paktu kā gudras tālredzīgas Latvijas ārpolitikas rezultātu. Sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš Rīgas Latviešu biedrībā savā runā teica:

«[..] noslēgtais pakts dod abām valstīm sargāt zināmos Eiropas novados mieru, un mēs esam pārliecināti, ka Padomju Krievija, noslēgdama paktu, nav vadījusies no savādākiem mērķiem kā līgumā noteiktiem».

Latvijas armijā 1939. gada septembrī iesauca vairākus gadagājumus rezervistu un armijas kopējais skaits sasniedza 30 000 vīru.

Salīdzinājumam — 1940. gada 1. maijā sarkanarmijas vienībās Latvijas teritorijā bija ap 22 000 karavīru, neskaitot karabāzu apkalpojošo un tehnisko personālu.

Eiropā trakojošais pasaules karš un sveša karaspēka klātesamība faktiski paralizēja Latvijas Republikas patstāvīgas ārpolitikas realizēšanu, nostādot mūsu valsti PSRS protektorāta lomā de facto. Pēc nedaudz vairāk kā pusgada Padomju Savienība sāka realizēt savu iekarojuma plānu nākamo posmu — sākās Baltijas valstu militārā okupācija.

Fragmenti no:  Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks

***

1940. gada 9. jūnijā sākās Baltijas valstu okupācijas otrā fāze- tika izdota slepena pavēle PSRS bruņotajiem spēkiem un Baltijas flotei pāriet pilnā kaujas gatavībā.

1940. gada 15. jūnija rītausmā, ieguvusi pārspēku Baltijas valstu teritorijās, vienlaikus ar Lietuvas okupāciju PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalināja trīs robežsargus, kā arī robežsarga sievu un dēlu. Desmit robežsargus un 27 civilpersonas sagūstīja un aizveda uz PSRS.

1940. gada 16. jūnijā – svētdienas pēcpusdienā – Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, uz kuru bija jāatbild sešu stundu laikā. PSRS Latviju nepamatoti apsūdzēja 1939. gada savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos, pieprasīja nekavējoties sastādīt jaunu valdību un bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspēku, lai nodrošinātu līguma izpildīšanu.

Ievērojot milzīgo PSRS militāro pārsvaru pierobežā, brutālo uzbrukumu robežposteņiem, padomju iebrukumu Lietuvā 15. jūnijā, kā arī karabāzu klātbūtni un neseno Polijas likteni, Latvijas valdība cerēja novērst asinsizliešanu Latvijā un pavēlēja Latvijas armijai sagaidīt Sarkano armiju kā draudzīgas valsts karaspēku.

Sarkanā armija okupēja Latviju 17. jūnijā. Tajā pašā dienā tā okupēja arī Igauniju. 17. jūnija vakarā prezidents Kārlis Ulmanis uzrunāja tautu un aicināja:

“Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!”

1940. gada 5. augustā Latviju iekļāva PSRS sastāvā kā padomju republiku.

Atskaitot īsu vācu okupācijas periodu Otrā pasaules kara laikā, Latvija palika Padomju Savienības okupēta līdz Padomju komunisma reformas sekmēja Latvijas neatkarības kustību un valsts 1991. gada 21. augustā atguva neatkarību.