Bastīlijas cietumā mira viena no  daudz romānus un nostāstus radījušām personībām Eiropā - ieslodzītais, kas vēsturē iegājis kā "cilvēks dzelzs maskā".

Jau nākamajā dienā viņš tika apbedīts un cietuma grāmatā ierakstīts kā aptuveni 45 gadus vecs vīrietis vārdā Marčiole.

Tas ir gandrīz vienīgais zināmais fakts, no kura izrietējušas neskaitāmas hipotēzes un spekulācijas par šī cilvēka īsto vārdu un izcelsmi.

Viena no leģendām stāsta, ka patiesībā viņš  gan valkājis samta masku, kas vēlāk pārvērtusies par dzelzs masku.

Pirmās versijas par mīklaino personību parādījās XVIII gadsimta vidū, kad tika izvirzīta hipotēze, ka tas ir hercogs Vermanduā - karaļa Luija XIV ārlaulības dēls, kurš slepenības dēļ tika uz mūžu ieslodzīts cietumā.

Vēlāk tika izvirzītas arī citas versijas: "cilvēks dzelzs maskā" ir šķietami neauglīgās Austrijas Annas ārlaulības dēls (tātad arī Luija XIV nelikumīgi dzimušais vecākais brālis), Luija XIV dvīņubrālis, karaļa finanšu ministrs, kā arī vairāki cilvēki, kas mēģinājuši gāzt "karali Sauli" no troņa. Vēsturiskā mīkla nav atminēta vēl līdz šim.

***

Arī Latvijā mēs varam atrast līdzīgu stāstu par cīņām par varu, - Daugavgrīvas cietoksnī savulaik slepenībā tika turēts likumīgais Krievijas troņmantnieks Ivans VI Romanovs (arī Joans VI) bija likumīgais Krievijas imperators reģenta Kurzemes hercoga Bīrona, vēlāk viņa mātes Annas II valdīšanas laikā (1740-1741).

Ivans VI bija dzimis kā Ivana V mazmazdēls. Pēc Krievijas carienes Annas I nāves 1740. gada 17. oktobrī viņas māsas Katrīnas  dēls tika kronēts Ivans VI, kas tobrīd gan bija tikai dažus mēnešus vecs. Par Krievijas reģentu tika iecelts Kurzemes hercogs Bīrons.

Pēc 2 nedēļām - 1741. gada 25. novembrī (6. decembrī p.j.st.) Pētera I un Katrīnas II meita Elizabete ar gvardes palīdzību īstenoja valsts apvērsumu, gāžot Ivanu VI no troņa.

Vispirms bija plāns "Braunšveigas ģimeni" vienkārši izraidīt no Krievijas taču, tā kā Elizabetes vara nebija leģitīma un viņa ļoti baidījās no iespējama apvērsuma, tikai šoreiz par labu Ivanam VI, viņa 1742. gadā lielā slepenībā pavēlēja tos ieslodzīt Daugavgrīvas cietoksnī pie Rīgas, vēlākos gados pārvedot uz citiem cietokšņiem dziļāk Krievijā. 

1756. gadā Ivanu VI pārveda uz vieninieka kameru Šliselburgas cietoksnī (dokumentācijā bija iereģistrēts kā "zināmais arestētais" -известный арестант), pilnībā izolējot to no saskarsmes ar ārpasauli.

1759. gada atskaitēs ir ziņas par ieslodzītā psihes traucējumiem.

Pēdējais šāds mēģinājums bija jau Katrīnas II laikā, 1764. gada 5. jūlijā (16. jūlijā p.j.st.), kad podporučiks Mirovičs (Мирович, Василий Яковлевич) un daļa Šliselburgas cietokšņa garnizona neveiksmīgi mēģināja atbrīvot ieslodzīto imperatoru.

Tā kā sardzei bija dots rīkojums nogalināt ieslodzīto, ja ir pamatotas briesmas, ka to kāds varētu atbrīvot, Joanu VI uz vietas nogalināja, atbrīvotājiem vēl neaizlaužoties līdz tā kamerai.