Eiropiešu un austrumu viduslaiku literatūrā ar čerkesu nosaukumu parasti apzīmē adigi daudzskaitlīgās Ziemeļkaukāza tautas, (kas sevi pašas sauca par adžige).

1864.gada 21.maijā Kbādā (tagad Krasnaja Poļana) notika kauja starp čerkesiem un krievu cara armiju, kas iezīmēja krievu – Kaukāza kara aktīvās fāzes beigas.

Pēc tam pret čerkesu tautu tika īstenots genocīds.

čerkesu cilšu skaitliskais lielums pirms un pēc Kaukāza kara:

•    Abadzehi 260 000 - 14 660
•    Adamijevi 3000 – 230
•    Bžedugi 60 000 – 15 263
•    Žanajevieši 50 000 - 0
•    Mahoševieši 8000 – 1204
•    Natuhajevieši 240 000 - 175
•    Temirgojevieši 80 000 - 0
•    Ubihi 74 000 - 0 (pēdējais ubihs, kas prata savu valodu, mira Turcijā XX gs. 90.gados)
•    Hakučeji 50 000 - 0
•    Šapsugi 300 000 - 1983
•    Sadzi - pilnībā iznīcināti.

Kaukāza karam beidzoties, Krievijas impērijas sastāvā izveidoja trijus atsevišķus administratīvus iedalījumus - adigejiešu, kabardu un čerkesu, tādejādi sadalot vienu tautu.

Šobaltdien čerkesi ir viena no mazākajām Krievijas kolonizētajām tautiņām – to palicis ir tikai daži simti ģimeņu. Toties čerkesi dzīvo 45 citās valstīs, visvairāk - Turcijā. Krievi apzināti bremzē viņu atgriešanos dzimtenē. Pēc čerkesu tautu iznīcināšanas krievu kolonisti Krasnodaras novadu dēvē par "senām krievu zemēm", līdzīgi, kā daudzas citas Krievijas paverdzinātās zemes,- tāds tagad ir pat Karalauču apgabals, kuru krievi okupēja 1945.gadā..

***

Vēsture. Senatnē adigu ciltis apdzīvoja Ziemeļkaukāza rieteņu daļu – Piekubaņu un Melnās jūras piekrasti.

Piekubaņas čerkesi seno autoru darbos parasti minēti ar meotu nosaukumu, bet dzīvojošie pie Melnās jūras – katrs ar savu nosaukumu. No tiem – zihi un kerketi kļuva par vispārinātiem nosaukumiem, kas ietvēra sevī arī meotus.

Krievu X-XIII gs. hronikās tie dēvēti par kasogiem, persiešu un arābu hronikās – par kašakiem un kešekiem.

17.gs. Sefevīdu-persiešu šahs Abāss I (1588.-1629.g.) sāka militāru un politisku reformu. Ja viņa priekšgājēji paļāvās uz vietējo rekrūšu armiju, tad Abāss I nokomplektēja armiju no čerkesu un gruzīnu guljami ("vergu gvarde," jeb mameluku analogs). Ar to pašu sefevīdu Persija tika paglābta no kizilbašu tjurku ietekmes, taču vienlaikus padarot vājas pašas čerkesu teritorijas militārās spējas.

19.gs krievi iznīcina adigejiešus. 19.gs. vidū krievu iekarotāji iznīcināja gandrīz visus Čerkesijas iedzīvotājus. – trešdaļu iznīcināja cara armija, trešdaļa aizbēga uz Turciju, kur tie mira no bada un slimībām, bet trešdaļa tika noslīcināta Melnajā jūrā, kur to kuģiem ar nodomu sataisīja sūces. Adigiejieši mēdza teikt, ka Melno jūru var pāriet sausām kājām līdz Turcijai pa viņu līķiem.

Iesākumā to bija 1 500 000 (citur teikts, ka 2 miljoni), bet pāri palika tikai 5%.

Čerkesu pilsēta ir Soči. Krievi šo procesu sauca par „labprātīgo migrāciju” un Ziemeļkaukāzā palika tikai 1/20 daļa čerkesu.

Čerkesu cilšu liktenis. 1863.gadā čerkesu piejūras ciltis – šapsugus, sazdi (džigetus) un ubihus krievi iznīcināja gandrīz pilnīgi tikai par to vien, ka tie atteicās pamest savu zemi.

Hadži Ismaīls Dogomuko (Hadži Berzeks) (1766.-1846.g.) - viens no pašiem pazīstamākajiem ubihu čerkesu līderiem, kas ilgu laiku vadīja Melnās jūras piekrastes čerkesu cīņu pret kolonizatoriem.

1840.gadā vadīja uzbrukumus krievu militārajiem nocietinājumiem Melnās jūras ZA piekrastē.
Triecienā tika ieņemti Banjamiņa (Вельяминовский), Lazareva (Лазаревский), Jaunmihaila (Новомихайловский), Nikolaja (Николаевский) forti. Krievu ķeizara karaspēkam bija jāpieliek lielas pūles, lai tos atkarotu. 

Džeimss Bells viņu dēvēja par "čerkesu Vašingtonu." Viņš mira 1846.gadā, atgriežoties no svētceļojuma uz Meku. Pēc viņa nāves līderis bija tā slavenais brālēns Kerenduks Berzeks. 

Pēc dažādos avotos apkopotas informācijas, "Apvārsnis", aliens.lv