Katram laikam ir sava īpatnība. ko, protams, atspoguļo arī kinematogrāfs.

Ir bijis laiks, kad modē bija īsti cīkstoņi, kā likums ar milzīgi platiem pleciem un robustiem sejas vaibstiem. Daudzas franču 60.-70.gadu kinokomēdijas ir tieši ar ākārtīgi "būdīgiem" policistiem, kuri tā vai citādi simbolizē tā laika ideāla vīrieša-supermena tēlu. Bija laiks, kad gandrīz katra laiska mājsaimniece pēkšņi kļuva par psiholoģi, piedāvājot par kaut ko parunāt, bet pēc tam tās pašas garlaikotās būtnes, lai vispār nebūtu nekas jāmācās, kļuva par blogerēm, jo, lai kaut ko vēstītu apkārtējai pasaulei, nebija nekas īpaši jāmācās un neviens par izglītību neinteresējās. Nedaudz botoksa .. un uz priekšu.

Pēc pieminētā cīkstoņu laika parādījās mode uz karate un citām ekzotiskām austrumu cīņām. Nenoliedzams šī žanra spožākais spīdeklis bija Brjuss Lī, kura labākā filma bija "Drakona sala" (filmai ir arī citi nosaukumi, bet Padomju Savienībā tā bija zināma tieši ar šo nosaukumu). Filma, kura kļuva par pielūdzamu ikonu ikvienam tā laika karate fanam. Tas bija laiks, kad jebkura filma par goda lietu uzskatīja iekļaut kādu kautiņa skatu ar karate elementiem.

Šajā laikā kauties, piemērojot karate paņēmienus vajadzēja prast gan supermenam, kas kaut ko spiegoja, gan vienkāršam lauku ganam vai pastniekam, kurš atnesis pensionāram pensiju. Sava laika modes nodeva. Karate filmas parasti bija kā sava veida "kastings", parādot dažādu stilu un veidu cīņas sprota meistarus. Sākotnēji dominēja šoto-kan skola, bet vēlāk kā labākais cīņas veids tika pasniegts kung-fu, kas paterējošai masai labāk patika pēc izrunas. Savu zvaigžņu stundu piedzīvoja arī Aiki-Do, pateicoties Stīvenam Sigālam.

Kautiņfilmu modei sekoja arī Padomju Savienība, radot īstu "bojeviku" "XX gadsimta pirāti", ar padomju kaujas cīņas sporta leģendas Tadeuša Kasjanova (ilggadīga pasomju specdienestu, t.sk., Alfas, trenera) līdzdalību. Nav lieki piebilst, ka padomju tirdzniecības kuģa apkalpē visi, nenoliedzami, ir karatisti. Filmā piedalās vēl kāds izcils karate meistars - Talgats Nigmatuļins, kā arī latviešu aktrise Maija Eglīte, kurai, paldies Dievam, nav jākaujas, bet jābūt vienkārši liktenīgi skaistai.

Karate vilnis nepagāja garām arī pasaulē tik populārajam Bollivudas vai indiešu kino. Ja pirms tam ironizēja, ka pēc Staņislavska, ikvienai šautenei. kas izrādē karājas pie sienas, ir jāizšauj, šajā laikā ja ne šautenei, tad galvenajam varonim indiešu filmā obligāti vajadzēja netikai skaisti nodziedāt , bet arī izvicināt kājas un demonstrēt 52.dana* cienīgus kautiņa, vai kā to pareizāk nosaukt, trikus (austrumu cīņās ir 10 dani) - te pēc katra izpildītā sitiena pretinieks nevis vienkārši nokrita, bet aizlidoja pārdesmit metru attālumā. Katram sava mentalitāte. Skatītājiem patika.

Sākotnēji filmu stipri kritizēja dēļ cīņas skatu inscinējumiem, vājā scenārija dēl un mēdza dēvēt par Džeimsa Bonda vāju parodiju, kas domāta ķīniešiem. Taču laiks ir pierādījis, ka tam nav nekādas nozīmes. Svarīgi, ka filma bija pielūgsmes objekts daudziem, kuri vēlējās un gribēja apgūt smalkās austrumu cīņu iemaņas.

Filma ir kļuvusi par sava laika neapstrīdamu ikonu un ierindojas sava kino izcilāko filmu TOPa 476.vietā. Tas patiesi ir lielisks rādītājs, ņemot vērā, ka šī mazbudžeta filma uzņemta apmēram trīs mēnešos, piesaistot tā laika izcilus cīņas sporta meistarus - Bruss Lī, Džimu Kelliju un Džonu Saksonu, bet vēlāko gadu karate-filmu zvaigzne Džeki Čans, kurš atveido sliktā varoņa Hana miesassargu, nav pat  iekļauts titros.

Jāpezīmē, ka Bruss Lī nomira mēnesi pirms filmas pirmizrādes, bet patiess nāves cēlonis tā arī nav nosaukts līdz šim, kas joprojām dod pamatu veidot mītiskus nostāstus par Lielā meistara liktenīgu tikšanos ar kādu vēl lielāku Meistaru. Tā gadās ar zvaigznēm. Leģendas dzīvo.