Nespēdams pārvaldīt bankrotējošo valsti, Luijs XVI piekrita plašākai "kārtu pārstāvniecību" iesaistei valsts pārvaldē. Reformas vadīja bijušais finanšu ministrs Žaks Nekers. Nekers 1789. gadā panāca plašu sabiedrības aprindu pieprasīto "ģenerālštatu" sasaukšanu, piešķirot trešajai kārtai (buržuāzijai, zemniekiem, strādniekiem, amatniekiem utt.) tik pat daudz deputātu (600), cik abām priviliģētajām kārtām (muižniekiem un garīdzniekiem) kopā.

Nekera noteiktajās ģenerālštata vēlēšanās varēja piedalīties visi vismaz 25 gadus vecie vīrieši, kam bija pastāvīga dzīvesvieta un kas bija iekļauti nodokļu maksātāju sarakstos. Vēlēšanu sistēma bija divpakāpju vai atsevišķos gadījumos pat trīspakāpju, tas ir, ģenerālštatu deputātus ievēlēja nevis paši vēlētāji, bet gan to ievēlēti pārstāvji.

Ģenerālštatus atklāja 1789. gada 5. maijā Versaļā. Tajos bija 270 muižniecības pārstāvji, 291 garīdzniecības pārstāvis un 578 trešās kārtas pārstāvji, kas pauda galvenokārt buržuāzijas intereses. Pirmās nedēļas gan tika pavadītas strīdos par sanāksmju kārtību - tūdaļ sākas strīdi starp kārtu pārstāvjiem par mandātu reģistrēšanas kārtību, priviliģētās kārtas nepiekrita trešās kārtas prasībai rīkot visām kārtām kopīgas sanāksmes.

Valdība ieņēma pilnīgi neitrālu nostāju un centās samierināt deputātus, tomēr pēc inerces vairāk turoties pirmo divu kārtu pārstāvju pusē.

Šo dienu bieži uzskata par Lielās franču revolūcijas sākumu.

Revolūciju izraisīja dažādi faktori:

• vāja ekonomiskā situācija - grandiozais valsts ārējais parāds un tā dēļ ieviestie smagie nodokļi;
• neapmierinātība ar absolūtismu, monarhiju,
• tiekšanās pēc republikānisma, lielākas brīvības,
• Apgaismības ideju izplatīšanās,
• pārtikas trūkums pirmsrevolūcijas mēnešos,
• augstais bezdarba līmenis un augstās maizes cenas,
• neapmierinātība ar reliģisko neiecietību.