Jeruzaleme kā pilsēta ir bijusi apdzīvota tūkstošgades, un tajā nemitīgi mainījušās svešu zemju varas un reliģijas. Pēdējo tūkstošu gadu laikā jūdu valdījumā tā bijusi tikai periodiski un dažus gadsimtus. Ilgās pastāvēšanas laikā Jeruzlaeme ir pilnībā iznīcināta vismaz 2 reizes, turēta ilgstošā ielenkumā 23 reizes; tai uzbrukts 52 reizes; iekarota un atkarota 44 reizes.

Pilsētas aizsākumi meklējami apmēram 1800.g.p.m.ē., kad ēģiptieši, kuri pārvaldīja šo apgabalu, izveidoja reģionālu pilsētu.

Par kristiešu pilsētu tā tika pārvērsta 4. gadsimtā pēc Romas imperatora Konstantīna pavēles. Jeruzalemē tika uzbūvētas baznīcas, izveidots atsevišķs kriestiešu kvartāls. "Iezemiešiem" jūdiem, izņemot 1 dienu gadā pilsētā bija aizliegts ienākt (par to draudēja nāvessods), gandrīz 300 gadus līdz 614. gada maijam. Šajā gadā ar Persijas Sasanīdu armijas atbalstu pēc 21 dienas aplenkuma Jeruzaleme tika ieņemta un jūdi noslepkavoja faktiski visus- vairākus desmitus tūkstošu tajā dzīvojošos kristiešus. 

629. gadā pilsētu atkaroja Bizantijas kristieši, taču tikai līdz 638. gadam, kad to iekaroja islamticīgie arābi. 

***

Pirmā Krusta kara rezultātā krustneši 1099. gadā iekaroja Jeruzālemi, kuru tobrīd pārvaldīja musulmaņi. Tas deva iespēju Eiropas kristiešiem atsākt svētceļojumus uz svētajām vietām. Taču tas bija riskants pasākums, jo, neskaitot pašu Jeruzālemi, ceļš uz to no Eiropas bija pilns ar laupītājiem. Tādēļ 1119. gadā divi bruņinieki, Pirmā Krusta kara veterāni, francūzis Hjū de Peins (franču Hugues de Payens) un flāms Godfrīds Sen Omērs (Godfrey de Saint-Omer, arī Gaufred, Godefroi, vai Godfrey de St Omer, Saint Omer), ierosināja svētceļnieku aizsardzībai izveidot militāri reliģisku (mūku) ordeni.

Jeruzālemes karalis Baldvins II šim ierosinājumam piekrita un piešķīra ordenim mājvietu Al Aksa mošejā, kura atradās Tempļa kalnā.

Jau tajā laikā par Tempļa kalnu klīda dažādas leģendas, jo musulmaņi Al Aksa mošeju 710. gadā esot it kā uzbūvējuši uz sagrautā Zālamana tempļa drupām. Savukārt ordenis, iegūstot šo mājvietu, sāka saukties par "Nabadzīgajiem Kristus un Zālamana tempļa bruņiniekiem", jeb vienkārši par Tempļa bruņiniekiem (ordeni). Dibināšanas brīdī ordenī tiešām bija tikai deviņi bruņinieki, kuru vienīgais iztikas avots bija ziedojumi. Lai uzsvērtu savu nabadzību, Templiešu ordeņa emblēma atainoja divus bruņiniekus jāšus uz viena zirga.

Romas pāvests Inocents II 1139. gadā pasludināja Templiešu ordeni brīvu no pakļaušanās jebkādiem vietējiem likumiem, izņemot paša pāvesta rīkojumus. Līdz ar to ordeņa bruņinieki ieguva tiesības šķērsot jebkuras valstu robežas, nemaksāt nekādus nodokļus, tie nebija pakļauti karaļiem, nemaz nerunājot par to vasaļiem. Finanšu operācijas bija viena no ordeņa finansiālā pamata atslēgām, taču ordenis bija ieguvis plašus zemes īpašumus daudzviet Eiropā un Tuvajos Austrumos, tam piederēja pilis, muižas, baznīcas, vīnogu lauki, vīna darītavas, dzirnavas, tai bija pat sava jūras flote. Kādu brīdi ordenim piederēja Kipra.

Krusta karos ordeņa bruņinieku vienības bija arī vienas no profesionālākajām un karotspējīgākajām. To parādīšanās vien baltajos apmetņos ar sarkanu krustu nereti izraisīja paniku ienaidnieka rindās.

Krusta kariem beidzoties, bruņinieku nozīme mazinājās. Arī Templiešu ordeņa vara un ietekme pakāpeniski kritās. Turklāt ietekmīgāko bruņinieku formējumu starpā, it īpaši starp Templiešu, Hospitāļu un Teitoņu ordeņiem sākās nesaskaņas. Tas sakrita arī ar Bizantijas norietu.

1187. gadā kaujā pie Hatinas (Hatinas "ragiem"), kur musulmaņi iznīcināja lielāko daļu bruņinieku vienību. Jeruzaleme atgriezās musulmaņu rokās.

1202. gadā pēc Templiešu ordeņa parauga tika izveidots Zobenbrāļu ordenis Krusta karam pret ziemeļu pagānu (baltu) tautām, kas tika pilnīgi sagrauts Saules kaujā 1236. gadā un kļuva par Vācu ordeņa autonomu sastāvdaļu.

1241.gada 9.aprīlī apvienotā kristiešu karaspēka kaujā pret mongoļiem pie Ļegņicas Silēzijā ("Ļegņicas kauja") kopīgi piedalījās Vācu ordeņa un Templiešu ordeņa bruņinieki.

Par spīti sakāvēm Austrumos, Ordenis saglabāja lielāko daļu savas saimnieciskās infrastruktūras, aizdeva naudu Eiropas valdniekiem. Piemēram, par vienu no lielākajiem ordeņa parādniekiem bija kļuvis Francijas karalis Filips IV (1268—1314), kurš karoja pret angļiem.

1305. gadā jaunais pāvests Klements V (pāvestu rezidence tobrīd bija Aviņona) aizsūtīja vēstules templiešu un hospitāliešu ordeņa vadītājiem Žakam Molē un Fulkam Vilarē, kurās aicināja ordeņus apvienot.

1307. gada sākumā Molē ieradās pirmais pie pāvesta, kur tika informēts par kriminālprocesa iesākšanu pret templiešiem pēc karaļa Filipa IV apsūdzības 

Lai atbrīvotos no ordeņa un, līdz ar to arī no sava parāda, Filips IV  izdarīja spiedienu uz Romas pāvestu Klementu V, un rezultātā tas atļāva templiešus arestēt.

13.10.1307. pēc Filipa IV pavēles liela daļa Templiešu ordeņa bruņinieku Francijā, apsūdzot tos ķecerībā, tika arestēti un spīdzināti. Daļēji tam par pamatu kalpoja jaunu bruņinieku uzņemšanas rituāls ordenī, kas noritēja apslēpti no svešām acīm, plašākā sabiedrībā radot dažādus nostāstus un leģendas. Tas nereti tika izmantots, lai no arestētajiem bruņiniekiem izspiestu nepatiesas liecības par noziegumiem, kurus tie nebija izdarījuši. Lai gan ordenis bija pastrādājis daudzus noziegumus pret citādi domājošajiem, arī civiliedzīvotājiem, pamatā apsūdzības tika izvirzītas ķecerībā, tai skaitā homoseksuālismā. 

Viena no versijām, apgalvo, ka tieši šis notikums kļuvis par "Melnās piektdienas" ticējuma sākumu.

Prāvas ilga vairākus gadus. Daudzi no templiešiem tika sadedzināti uz sārta, tai skaitā arī ordeņa lielmestrs Žaks de Molē, taču daļai izdevās izbēgt, tai skaitā uz Angliju (katoļticīgo Skotiju), Vāciju valstīm u.c.

1312. gadā Klements V ordeni pasludināja par likvidētu. 

2001. gadā Vatikāna slepenajos arhīvos (Archivum Secretum Apostolicum Vaticanum) tika atrasts dokuments, kurš ieguvis nosaukumu "Šinonas pergaments", datēts 1308. gada 17.-20. augustā. No tā nepārprotami izriet, ka pāvests Klements V atzinis visas inkvizīcijas apsūdzības pret Templiešu ordeni, tā lielmestru Žaku de Molē un pārējiem bruņiniekiem par nepamatotām.

Templiešu ordeņa pēdas ir ne tikai saglabājušās arhitektūrā to vadītās plašās celtniecības dēļ, bet arī dažādos veidos attīstījušās Eiropas vēsturiskajā atmiņā līdz pat mūsdienu sabiedrībai, it īpaši brālībās, kā, piemēram,brīvmūrniecībā. Tas izskaidrojams, ar brīvmūrniecības idejisko tuvību Templiešu ordeņa principiem, kā arī tā plašajām būvniecības aktivitātēm viduslaikos, ar ko simboliski sevi saista arī brīvmūrniecība.