Pirmais pasaules karš Latviju skāra jau kara sākumā, 1914. gadā. Lai gan Vācijas plānos nebija karot ar Krieviju (abu impēriju valdnieki bija brālēni) Krievija iesaistījās karā kā Balkānu "slāvu tautu" aizstāve, lai nodrošinātu Krievijas impērijas pieeju Vidusjūrai. Ar iesaistīšanos karā cara valdība cerēja panākt slāvu iekšējo saliedētību Krievijas impērijā, kura bija novājināta krievu japāņu kara, marksistu organizētās 1905-1907. gada revolūcijas un augošās Krievijas apspiesto un kolonizēto, bet bieži izglītotāku, kā krievi, nāciju pašapziņas augšanas rezultātā.

Realizējot Krievijas impērijas simtgados izstrādāto taktiku, kā pirmie tika mobilizēti un kaujās nosūtīti "Krievijas nomaļu" nekrievu tautību vīrieši (baltieši, tatāri, kazahi, u.c.), vai ja tie bija pat krievi,- tad nereti arī no nomalēm (Sibīrijas), jo tādējādi tika saglabāts gan "īstās krievu tautas" dzīvais spēks, un paralēli - morālais noskaņojums.

Jau kara pirmajā gadā daudzo desmitu tūkstošu kaujās kritušo ģimenes bija "izkliedētas" plašā teritorijā un neradīja iespaidu par lieliem krievu upuriem, kā tas būtu gadījumā, ja kaujās kritušie būtu krievi un būtu iesaukti no lielpilsētām. No lielpilsētām Krievija nevarēja atļauties sūtīt karā daudz maz izglītotos pilsētniekus, kuri bija iesaistīti vāji attīstītajā, tomēr rūpnieciskā ražošanā.   

Jau pašā kara sākumā, (Krievija uzsāka mobilizāciju un karaspēka koncentrāciju dažas dienas pie Vācijas robežām pirms kara sākuma) daudzi latvieši tika mobilizēti armijā un nonāca frontē Polijā un Galīcijā. Lielākā daļa tika nosūtīti uz Austrumprūsiju, kur "krievi" cieta neveiksmi, zaudējot daudz karavīru.  

Kara sākumā, 1914. gadā daudzi latviešu karavīri krita pie Mazuru ezeriem un Augustovas mežos Polijā. Precīzu ziņu par bojāgājušajiem latviešiem nav, bet to skaits varētu būt ap 25 000. Tie bija vislielākie latviešu karavīru zaudējumi Pirmajā pasaules karā (nākamie bija absurdajā krievu vadības ofensīvā jeb Ziemassvētku kaujās). Vācijai, strauji sakaujot krievus Krievijas okupētās Polijas teritorijā un ienākot latviešu apdzīvotajās teritorijās, cara valdība "pēkšņi" mainīja savu taktiku un de facto atzina latviešus kā nāciju ar savu teritoriju, jeb pieļāva nacionālu vienību veidošanu.

1914. gadā:

• 31. jūlijā* (18. jūlijā**) – Krievijas impērijā izsludina vispārēju mobilizāciju
• 1. augustā (19. jūlijā) – Vācija piesaka karu Krievijai
• 2. augustā (20. jūlijā) – Vācijas karakuģi „Magdeburg” un „Augsburg” apšauda Liepāju un izliek jūrā mīnas
• 10. augustā (28. jūlijā) - Nodibina Latviešu palīdzības komiteju karā iesauktajiem un viņu piederīgajiem
• 25. septembrī (12. septembrī) - Rīgā pienāk pirmais sanitārais vilciens ar ievainotajiem no frontes Austrumprūsijā
• 17. novembrī (3. novembrī) – Vācijas karakuģi un aviācija atkārtoti bombardē Liepāju

Baltvāciešu un ebreju deportācijas 1915.– 1916. gadā

Kara laikā Latvijā izpaudās Krievijas impērijas šovinistiskā un antisemītiskā politika attiecībā pret šeit dzīvojošajiem ebrejiem un vāciešiem. 

1914. gadā Latvijas un Igaunijas teritorijās pastāvīgi dzīvoja apmēram 162 tūkstoši vāciešu, no tiem – vairāk nekā 130 tūkstoši Kurzemē, Zemgalē, Rīgā, Vidzemes latviskajā daļā un Latgalē.

Baltijas vācieši kopš 18. gadsimta sākuma bija Krievijas impērijas uzticamākais balsts, kas deva Pēterburgai tūkstošiem virsnieku, ierēdņu, simtiem visaugstākā ranga darbinieku: ģenerāļus, ministrus, gubernatorus u.c. Vācbaltiešu muižniecība savu krieviski monarhistisko stāju spilgti apliecināja 1905.–1907. gada revolūcijas laikā.

Pirmā pasaules kara sākšanās pārtrauca šo idilli. Krievijā uzbangoja pretvācu noskaņojums, kas vērsās arī pret vācbaltietību.

1914. gada augustā tika slēgtas visas Baltijā esošās vācu skolas, pēc tam likvidēja vācu sabiedriskās organizācijas, 1915. gada 15. maijā apturēja vācu valodā iznākošo avīžu izdošanu. Visbeidzot speciāls rīkojums aizliedza publiskos pasākumos un vietās runāt vācu valodā. Baznīcās lūgt Dievu vāciski gan atļāva.

Jau 1914. gadā Kurzemes gubernators Sergejs Nabokovs atcēla no amata un izsūtīja 33 vācu tautības mācītājus.

Jau 1914. gada augustā, Krievija piedzīvija vienu sakāvi pēc otras. Lai slēptu Krievijas bruņoto spēku slikto sagatavotība karam,  analfabētismu un arī armijas vadības nespēju ātri ieviest jaunu karošanas stratēģiju un taktiku, bija nepieciešams atrast vainīgos.

Varmācīgās izraidīšanas galvenais uzdevums bija pārliecināt krievu sabiedrību, ka armijas katastrofālajās neveiksmēs pirmām kārtām vainīgi ir izsūtāmo nekrievu tautību ļaudis un izveidot no krieviem "neuzticamām tautībām" iztīrītu piefrontes zonu. Izsūtīšanas pavēli 1915. gada 17. (30.) aprīlī parakstīja Krievijas armijas Augstākais virspavēlnieks lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs, to izpildīja karaspēka vienības un policija, arī guberņu ierēdniecība.

No Kurzemes deportācijai bija pakļauti apmēram 60 tūkstoši cilvēku, kurus nepamatoti (balstoties tikai uz ticību un etnisko piederību) apvainoja sadarbībā ar Krievijas ienaidnieku karā – Vāciju un tās armiju. 

Masveidīgā izsūtīšana radīja negatīvas sociālas un ekonomiskas sekas, kuras drīz vien piespieda armijas vadību un Krievijas valdību sašaurināt un pārtraukt deportācijas. Neveiksmi cieta arī policijas mēģinājums ieviest piefrontē mazākumtautību iedzīvotāju kontrolēšanas sistēmu, piemēram, ar ebreju ķīlnieku nozīmēšanu.

Jau 1914. gadā uz Krievijas iekšējiem novadiem tika deportēti Kurzemes vācbaltiešu līderi Karls Vilhelms Manteifels (1872–1948), Aleksandrs Rādens (1859–1920), Baltijas vācu preses ideologs Augusts Ernsts Serafims (1862– 1945), viņa dēls Hanss Jirgens Serafims (1899–1962), bijušais Rīgas pilsētas galva Vilhelms Bulmerinks (1862–1953), Bauskas grāfs Pauls Pālens (1862–1942) un citi vācbaltiešu pārstāvji. Pēc šīm represijām vietējās vācu muižniecības politiskā aktivitāte samazinājās.

Stāvokli izmantoja arī latvieši, kuri sāka ziņot policijai par "aizdomīgiem vāciešiem", nereti personīgu iemeslu dēļ. 

No Vidzemes guberņas 1915.–1916. gadā izsūtīja 18. gadsimtā dibinātās Kokneses Iršu vācu kolonijas 2000 iemītniekus un reizē ar viņiem tos Rīgas un citu pilsētu vācu iedzīvotājus, kuru vecāki un vecvecāki bija nākuši no Iršu kolonijas un pēc pasu ziņām joprojām skaitījās Iršu kolonijai piederīgie zemnieki.

No Vidzemes guberņas un Rīgas deportēti apmēram 18 000 vācu izcelsmes cilvēku, lielākoties vācu zemnieku kolonistu statusā esošie un šeit pastāvīgi dzīvojošie Vācijas un Austroungārijas pavalstnieki.

No Kurzemes guberņas izsūtīti apmēram 40 000 ebreju un ap 2000 vāciešu (to skaitā izsūtītie ārvalstnieki).

Lai gan absolūtais vairums “nodevības” pierādījumu nebija pārliecinoši, armijas vadība un pats cars Nikolajs II uzskatīja tos par pietiekamiem. Pēc pētnieka Ē. Lora datiem, 1914.–1916. gadā no Krievijas Rietumu (piefrontes) apgabaliem, kā arī no Petrogradas un Maskavas izsūtīja vairāk nekā 800 tūkstošus vāciešu un ebreju.

Pēc Petrogradas ebreju palīdzības komitejas ziņām, no 1915. gada aprīļa līdz oktobrim Viļņas guberņā notikuši 19 pogromi, Kauņas – 13, Volīnijas – 7, Minskas guberņā – 15 pogromi.

 Notika arī pret vāciešiem vērsti grautiņi. Sevišķi vandālisks bija pretvācu grautiņš Maskavā 1915. gada maijā–jūnijā. Tajā cieta 735 personas

(Fragmenti no L. Dribins, "Vāciešu un ebreju deportācija Pirmā Pasaules kara gados")