LR Augstākās Tiesas bijušais priekšsēdētājs dod publisku negatīvu vērtējumu par valsts prezidenta atklātu vēlēšanām

Notikumam nav bildes. Pievieno notikuma bildi!
Datums:
10.09.2018
Papildu lauki

Centieni panākt atklātas Valsts prezidenta vēlēšanas ir pretrunā ar Satversmes būtību; tā ir Ļeņina ideju renesanse, atkāpšanās no demokrātijas pamatprincipiem un pat krimināli sodāma darbība – pie šādām skarbām atziņām sarunā ar Neatkarīgo nonāca bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo.

Pagājušajā ceturtdienā, ar 82 balsīm «par», vienu «pret» un trim deputātiem nebalsojot, Saeima pirmajā lasījumā apstiprināja grozījumus Satversmē tās 36. pantā «Valsts Prezidentu ievēlē aizklāti balsojot ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļu balsu vairākumu», vārdu «aizklāti» aizstājot ar «atklāti». Tas nozīmē - ja tikpat saskaņoti deputāti par Satversmes grozījumiem balsos arī pēdējā lasījumā, tad turpmāk Valsts prezidents tiks ievēlēts atklāti.

Kā zināms, aizklātas balsošanas princips ir viens no demokrātiskas valsts iekārtas stūrakmeņiem. Tas garantē personas brīvas gribas izpaušanas tiesības. Bet Latvijas Republikā aizklātas Valsts prezidenta iebalsošanas tiesības garantē ne tikai Satversme, bet arī Krimināllikums.

Liegs brīvas gribas izpausmi

Lūgts izskaidrot, kā tieši, padarot atklātas Valsts prezidenta vēlēšanas, tiks pārkāpti demokrātijas pamatprincipi, G. Zemrībo teica: «Saeima ir likumdevēja orgāns. Tās pamatuzdevums ir pieņemt likumus, deputātiem balsojot. Taču Saeimai ir arī cita funkcija - proti, Saeima ievēl Valsts prezidentu. Tas nav likumdošanas process. Tās ir demokrātiskas vēlēšanas. Likumdošanas procesā bieži vien kādai partijai ir principiāla pozīcija, un tad konkrētās partijas frakcija nosaka tā saucamo obligāto balsojumu. Tas nozīmē, ka frakcijas locekļiem jābalso tā, kā frakcija to uzskata par pareizu. Tas nozīmē, ka šajā gadījumā deputāts nedrīkst balsot pēc saviem ieskatiem. Tā notiek tad, kad ir runa par likumdošanas procesu. Turpretim Valsts prezidenta vēlēšanās obligātais balsojums nav un nedrīkst būt. Neviens nav tiesīgs deputātam uzspiest savu viedokli! Deputātam ir neatņemamas tiesības izšķirties, par kuru kandidātu viņš balsos. Līdzīgi kā mums visiem pārējiem Saeimas, pašvaldību vai Eiroparlamenta vēlēšanās. Vēlētājam uzspiest citu viedokli nedrīkst! Panākot Satversmes grozījumos atklāto balsojumu, partiju līderi varēs izsekot, vai viņu frakcijas loceklis klausa saviem līderiem. Demokrātiskā valstī tas ir pilnīgi nepieņemami!» uzsvēra G. Zemrībo.

Pēc Pugo mājiena G. Zemrībo atminējās kādu padomju demokrātijas atklātā balsojuma paraugdemonstrējumu Mihaila Gorbačova valdīšanas laikos 1980. gadu beigās: «Biju Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Lai nostiprinātu perestroikas politiku un šai politikai iegūtu pārliecinošu kompartijas atbalstu, Gorbačovs nolēma sasaukt Vissavienības kompartijas konferenci. Arī Latvijas kompartijai uz šo konferenci bija jāsūta savi delegāti. Notika Latvijas kompartijas Centrālkomitejas plēnums. Es nebiju Centrālkomitejas loceklis, taču mani uz šo pasākumu aicināja, ņemot vērā manu ieņemamo amatu. Redzēju, cik demokrātiski notika atklātais balsojums. Delegācijai uz Maskavu izvirza kandidātu - partijas sekretāru no Daugavpils pievadķēžu rūpnīcas. Visi paceļ rokas - nobalso vienbalsīgi. Izvirza rūpnīcas VEF pirmrindnieci - visi paceļ rokas, nobalso vienbalsīgi. Nākamais kandidāts - Dainis Īvāns. Acīmredzot vienam otram partijas aparatčikam radās aizdomas, ka šis kandidāts laikam ir tāds apšaubāms. Zālē paceļas tikai dažas rokas. Protams, uz zālē sēdošajiem no skatuves raugās prezidijs. Prezidija centrā sēž Latvijas kompartijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo. Boriss Pugo paceļ roku. Pēc tam viss prezidijs paceļ roku. Pēc tam jau visa zāle paceļ roku. Tāda, lūk, ir atklātās balsošanas būtība. Vai tas mums, Latvijai, demokrātiskai valstij, ir vajadzīgs? Tas taču ir solis atpakaļ! Kurp mēs ejam? Kopš divdesmitā gadsimta sākuma aizklātas vēlēšanas ir raksturīgas visām demokrātiskām valstīm. Tādēļ jau arī mūsu Satversme paredz, ka Saeimas, pašvaldības un Valsts prezidenta vēlēšanas notiek aizklāti. Tā taču ir elementāra demokrātiskas valsts prasība!»

Īsteno Ļeņina idejas

Runājot par atklātās balsošanas ieviešanas konsekvencēm, G. Zemrībo atgādināja, ka katra valsts ar likuma spēku aizstāv savu pilsoņu, tajā skaitā deputātu, tiesības aizklāti izpaust savu brīvu gribu: «Demokrātijai savas tiesības un savi principi ir jāaizstāv, un, ja vajag, tad par šo principu pārkāpšanu sauc arī pie kriminālatbildības. Spēkā esošajā Krimināllikumā ir divi panti - 90. pants un 92. pants, kuri paredz sodus par pilsoņu kavēšanu realizēt vēlēšanu tiesības un aizklātas balsošanas pārkāpšanu. Atklātās balsošanas piekritēji saka, ka tautai esot jāredz, kā balso viņa deputāts. Bet tās jau ir konkrētā deputāta balsošanas tiesības, un viņam neviens nevar uzlikt par pienākumu balsot par konkrētu kandidātu un arī uzlikt par pienākumu visiem skaidrot, kāpēc viņš ir nobalsojis tā, ne citādi. Jautājumu par balsojumu viņš izlemj ar savu sirdsapziņu. Tagad Saeimas vairākums grib panākt kontroli pār to, kā katrs deputāts balso.

Padomju laikā bieži skandināja - Ļeņina idejas ir nemirstīgas. Tolaik par to vīpsnāja. Tagad izrādās - patiesi! Kas tagad šīs idejas realizē? Mūsu deputāti! Viņi arī uzskata, ka augstākais demokrātijas sniegums ir atklātas Valsts prezidenta vēlēšanas!

Latvijā Valsts prezidents būtu jāievēl tautai. Tagad vienīgā Valsts prezidenta ievēlēšanas demokrātijas palieka - aizklātais balsojums - tiek novākta, atšķirībā no Igaunijas un Itālijas, kur vēlēti tautas priekšstāvji ievēl Valsts prezidentu, aizklāti balsojot.

Viedokli pierakstīja - Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats

Nav saistītu notikumu

Avoti: nra.lv

Nav piesaistītu vietu

    Nav piesaistītas personas

    Birkas