Kurzemi, tāpat kā pārējo Latvijas teritoriju, 1941. gadā okupēja vācu armijas grupa ”Ziemeļi”, kura izspieda iepriekš Latviju okupējušo PSRS Sarkano armiju. 

1944. gada jūnija beigās sākās Sarkanās armijas pretuzbrukums, kurš beidzās ar vācu armijas grupas ”Centrs” sakāvi un Baltkrievijas, Austrumlietuvas, Austrumlatvijas ieņemšanu un okupāciju.

1944.g. oktobrī Sarkanā armija turpināja savu uzbrukumu, izlauzās līdz Baltijas jūrai un sagrāba gandrīz visu Lietuvas teritoriju. Armijas grupa ”Ziemeļi” tika nošķirta no pārējiem vācu spēkiem.

1944.g. oktobra vidū vācu spēki atstāja Rīgu un novietojās Kurzemē. Tie izveidoja fronti uz līnijas: Jūrmalciems, Bārta, Vaiņode, Auce, Zebrus ezers, Maisakrogs, Vīksele, Klapkalnciems.

1945. gada 15. janvārī armijas grupa ”Ziemeļi” tika pārdēvēta par armijas grupu ”Kurzeme”.

Kurzemes ielenkumā atradās 32 vācu divīzijas (tai skaitā Latviešu leģiona 19. divīzija) un apmēram 230 000 vietējo iedzīvotāju, tai skaitā 150 000 bēgļu.

Sarkanā armija vairākas reizes mēģināja ieņemt Kurzemi.

Pirmais uzbrukums Kurzemes cietoksnim iesākās jau 1944. gada 15. oktobrī. Padomju trieciena pamatvirziens bija no Dobeles uz Džūksti. Sasniegtie panākumi bija niecīgi, vācu spēkus izdevās atspiest tikai par 2 km.

Tikpat nenozīmīgus rezultātus Sarkanā armija sasniedza arī otrajā lielkaujā, kura ar 10 dienu pārtraukumu ilga no 27. oktobra līdz 25. novembrim, un risinājās Priekules-Vaiņodes sektorā un pie Auces. Ciešot milzīgus zaudējumus krievi ieņēma Auci un ieguva 4 km dziļu un 12 km platu telpu Priekules-Vaiņodes sektorā.

Pēc Vācu virspavēlniecības ziņām krievu puse zaudēja 602 tankus un 239 lidmašīnas. Arī vācu puse cieta smagus zaudējumus.

No 1. līdz 7. novembrim vācu kritušo un ievainoto skaits sasniedza 19 000.

14.-15. decembrī padomju aviācija veica spēcīgus gaisa uzbrukumus Liepājai. Vācu zenītartilērijai un iznīcinātājiem izdevās notriekt 76 krievu lidmašīnas.

Trešā aizstāvēšanās kauja (saukta arī par Ziemassvētku kaujām) ilga no 1944. gada 21. decembra līdz 31. decembrim. Tas sākās Saldus apvidū, kur nepilnu 35 km garā frontē ofensīvu ievadīja 20 Sarkanās armijas divīzijas. Vēlāk krievi pārgāja uzbrukumā visā Kurzemes frontē, ar smaguma punktiem Saldus, Vaiņodes un Dobeles sektoros. Par vienu no tās degpunktiem izvērtās 19. divīzijas un 21. vācu divīzijas (tās sastāvā atradās 106. latviešu pulks) aizstāvētais frontes iecirknis (starp Dobeli un Džūksti).

Šajā kaujā Sarkanās armijas sastāvā piedalījās 130. Latviešu strēlnieku korpuss ar divām divīzijām, kurā pārkāpjot kara likumus daudzi bija iesaukti PSRS atkārtoti okupētajās Latvijas teritorijās. Sarkanās armijas ieguvums šajās kaujā bija daži kvadrātkilometri, bet tā zaudēja 513 tankus un 257 lidmašīnas.

1945. gada 15. janvārī vācu sauszemes karaspēka ģenerālštāba komandierim Heincam Guderianam izdevās panākt atļauju izvākt no Kurzemes septiņas divīzijas, starp tām arī abas tanku divīzijas. Tādējādi 170 km garās frontes aizstāvēšanai bija palikušas 25 divīzijas.

1945.g. 23. janvārī sākās ceturtā kauja, padomju spēkiem mēģinot izlauzties uz Liepāju un Saldu. Liepājas virzienā uzbrukošajiem padomju spēkiem izdevās izveidot priekštilta nocietinājumus Bārtas un Vārtājas krastos, bet jau februāra sākumā vācu pretuzbrukums tos likvidēja, un 3. februārī kauja pierima.

Pēc Kurzemes virspavēlniecības ziņām sarkanarmieši zaudēja 541 tanku, ap 100 lidmašīnu un 45 000 kritušo.

Piektais Sarkanās armijas uzbrukums sākās 12. februārī Džūkstes-Irlavas virzienā. Pirmais uzbrukums tika atvairīts, bet pēc jaunu kājnieku un tanku vienību ievadīšanas kaujā sarkanarmiešiem izdevās ieņemt Džūksti un vēlāk arī Lesteni.

18. februārī 19. divīzijas 43. pulks pretuzbrukumā atguva Lesteni. 20. februārī Sarkanā armija sāka uzbrukumu Liepājas virzienā ap 30 km platā iecirknī abpus Priekulei. Sīvās cīņās, kas ilga līdz 1. martam, sarkanarmiešiem izdevās atspiest vācu līnijas 1-2 km atpakaļ un ieņemt Priekuli. 5. martā sākās uzbrukums uz DA no Saldus, kurā iesaistījās 8 Sarkanās armijas kājnieku divīzijas un 2 tanku vienības. Šeit sarkanarmiešiem izdevās dziļāks iebrukums vācu pozīcijās austrumos no Saldus un vietām sasniegt Saldus-Liepājas lielceļu. 14. martā padomju uzbrukums atslāba. Sarkanās armijas zaudējumi bija 70 000 kritušie un ievainotie karavīri, 608 tanki un 178 lidmašīnas, bet ieguvums- neliela apvidus josla, ieskaitot Džūksti un Priekuli.

Pēdējais, sestais  Sarkanās armijas uzbrukums risinājās no 17. marta līdz 3. aprīlim abpus Saldum. Uzbrukums rietumos no Saldus tika atvairīts, taču austrumos- Pilsblīdenes virzienā sarkanarmiešiem izdevās sasniegt Liepājas dzelzceļu rietumos no Blīdenes stacijas. 1945.g. 21. martā sarkanarmieši sāka uzbrukumu uz ziemeļiem no Dobeles, Saldus virzienā un 24. martā arī Liepājas telpā abpus Vārtājas upei. Šo uzbrukumu vācu vienības atvairīja. Turpmākajās dienās zem Sarkanās armijas spiediena Kurzemes frontes vidus daļa tika pakāpeniski atvilkta un 4. aprīlī nostabilizējās uz līnijas: Jūrmalciems, Priekule (padomju rokās), Pampāļi, Saldus, Grenči, Radziņciems,Klapkalnciems (vācu rokās). Sarkanarmieši šajā kaujā zaudēja vismaz 21 000 kritušo.

 Pēc šīs kaujas aktīva karadarbība Kurzemē vairs neatsākās.

Saskaņā ar vācu Kurzemes spēku pavēlniecības informāciju līdz 16. martam PSRS iebrucēju spēki bija zaudējuši 320’000 kareivju, 2388 tankus, 659 lidmašīnas, 900 lielgabalus un 1440 ložmetējus, 5 lielkauju laikā.

1945. gada 8. maijā Ezerē vācu karaspēka grupas "Kurzeme" vadība parakstīja kapitulācijas aktu. Sarkanajai armijai gūstā padevās 146 000 vācu armijas karavīru, t.sk. 28 ģenerāļi un 5083 augsta ranga virsnieku. Sagūstīto skaitā bija 9000 latviešu leģionāru.

***

Diezgan daudzi leģionāri izlēma turpināt cīņu pret padomju okupantiem, iesaistoties nacionālo partizānu jeb mežabrāļu vienībās.

Partizānu cīņu rezultātā līdz 1953. gada oktobra sākumam bija likvidēti  2208 un ievainoti 1035 padomju okupācijas spēku darbinieki un kaujinieki, kopā 3243 cilvēki. Starp kritušajiem 48,5% bija padomju, kompartijas un komjaunatnes aktīvisti, 25,8% čekisti, 16,7% NKDV karavīri un darbinieki un 9% Iznīcinātāju bataljonu kaujinieki.

Nav zināms precīzs nacionālo partizānu skaits, bet tiek minēts ka aktīvo cīnītāju varētu būt bijis ap 20 000, bet atbalstītāju skaits ap 80 000.

 Pēc PSRS okupācijas Iekšlietu ministrijas Bandītisma apkarošanas pārvaldes informācijas,

• 1944.gadā NKVD kaujas operācijās tika nogalināti vai sagūstīti 1075 partizāni,

• 1945.gadā - 6016,

• 1946.gadā - 4218 partizāni.

1947.gada janvārī NKVD ziņoja, ka Latvijā neitralizēti 22 548 partizāni un viņu atbalstītāji, krituši un politiski sodīti 12 753 Latvijas partizāni un pretošanās kustības dalībnieki. 

LKP CK orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 nacionālo partizānu vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies.

Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus.

1953. gada LPSR iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā.

No partizāniem: 

• krituši 2422 (12,1%),
• arestēti 7342 (36,7%),
• legalizējušies 10 268 (51,2%),

kopā 20 032 cilvēki.

Pārējie 161 vēl esot mežā.

Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.

Pretestība PSRS okupācijas režīmām apsīka pēc 1949. gada deportācijām, taču pilnībā izbeidzās tikai 20. gs. 50. gadu vidū,-  desmit gadus pēc kara.