Naudas zagšana KNABā

Datums:
15.04.2008
Papildu lauki

Uzreiz jāpiemin, ka precīzs datums, kad šī bezprecedenta zādzība tika atklāta, nav īsti zināms.

Pēc dažādu sarunu, amatu un atsevišķu procesu pirkšanas un pārdošanas politiskajās aprindās, īsi pirms Jāņa Kažociņa atkārtotas ievēlēšanas SAB vadītāja amatā, Saeimā pēkšņi "uzpeldēja" ziņa, kāda Latvijā vēl nebija piedzīvota - iestādē, kas dažādu starptautisku institūciju ieteikta un zināmā veidā pat uzspiesta tika Latvijai, lai tā spētu kvalificēties uzņemšanai ES, NATO un citās starptautiskās organizācijās, faktiski visprastākajā veidā skaidras naudas līdzekļi, kas izņemti kratīšanās, aizturēšanās vai citu izmeklēšanas vai operatīvo darbību rezultātā, tiek vienkārši nozagta. Mājienu, ka mēs zinām vairāk nekā mums pienāktos, deva TP politķis Gundars Bērziņš, kurš allaž it izcēlies ar labu informētību un sapratni par procesiem, kādi varētu notikties. Tautas partijas laikā šķita, ka Bērziņš ir tāds kā pilnvarotais ziņu nesējs sabiedrībai.

Šajā laikā nevienu nemulsināja fakts, ka atsevišķas amatpersonas viesojās kādā vēstniecībā biežāk nekā valdības vai Saeimas ēkā, taču arī draudzīgās un uzraugošās valsts diplomāti bija nostādīti negaidīti neērtā situācijā - mēs jums uzticējāmies, bet jūs vienkārši apzagāties. Neliels apmulsums un rezultātā, tajā laikā pie varas esošā Tautas partija (TP) ieguva stipru kārti, ar ko piedalīties un gūt labumus Latvijas politikas zemtepiķa spēlēs. Loģiski, ka ap KNAB notikušais ir valsts noslēpuma statusā, bet bija arī virkne lietu, kuras vienkārši nebija noslēpjamas. 

Pat pēc vairākiem gadiem neizbrīna, ka šis skandāls klusi noplaka, jo mediju vidē dominējošā žurnālistu un politikas "bīditāju" grupa, kas parasti nosaka dienaskārtībā esošās aktualitātes un pret ko sabiedrībai ir jāvēršas, kuri ir sliktie un kas jānosoda, par to vienkārši nerunāja un nerunā joprojām. Diemžēl, šī politiski izdevīgā vide, KNAB faktisko vadītāju spēja nokļūt spožākajās rampu ugunīs, apmierinot savu godkāri pēc slavas un nemitīgas uzmanības, pamazām iepotēja apziņu, ka biroja darbinieki stāv ārpus un virs likuma. Advokātu, policijas un citās aprindās ilgstoši tika runāts, ka biroja darbinieki ir tendēti neievērot kriminālprocesa prasības, izņemšanās neveic izņemto dokumentu un priekšmetu aprakstu - viss tiek sabērts maisos un pēc tam var tikai minēt, kas no šiem maisiem parādās procesā un kas klusi nozūd. Kas notiek daudz diskrētakajā operatīvās darbības vidē - var tikai nojaust un neargumentēti fantazēt.

Un tā, pie atbildības tika saukti KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas galvenais speciālists Jānis Imša un KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas vadītāja, Imšas tiešā priekšniece, Indra Veipa.

Saskaņā ar apsūdzību Imša laika posmā no 2004. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 15. aprīlim no kriminālprocesos izņemtās un arī arestētās naudas kopumā piesavinājies 82 908 latus, 24 500 eiro (17 219 latus) un 7800 ASV dolārus (3720 latus).

Veipa savukārt apsūdzēta par 14 270 latu, 19 487 ASV dolāru (9295 latu) un 13 995 eiro (9836 latu) piesavināšanos laika periodā no 2007. gada 20. novembra līdz 2008. gada 15. aprīlim.

Abiem apsūdzētajiem kā drošības līdzekļi piemēroti nodošana policijas uzraudzībā un aizliegums izbraukt no valsts. Humāni.  Tiesa gan lēma, ka piemērojams sods, kas saistīts ar brīvības atņemšanu. 2009. gada 2. februārī J. Imšam piesprieda septiņu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un naudassodu desmit minimālo mēnešalgu apmērā. I. Veipai tiesa piesprieda piecu gadu cietumsodu par valsts amatpersonas bezdarbību. Daļā par naudas piesavināšanos viņa tika attaisnota.

Kas ar pārējiem? Politķis un ekspremjers Aigars Kalvītis, kura laikā nerugāri notika publiska asa vārda apmaiņa ar tā laika biroja vadītāju Loskutovu, uzskatīja, ka saistībā ar KNAB konstatēto - kratīšanās izņemto līdzekļu zādzībām - būtu jāvērtē arī biroja vadītāja Alekseja Loskutova kriminālā atbildība. ko, starp citu, paredz arī Likums par KNAB. Notiesātās Veipas intervijā paustais viedoklis par notikušo - cēlonis viņas liktenim meklējams ārpus KNAB sienām pieņemtajā politiskajā lēmumā pasargāt tā laika KNAB priekšnieku, tagad vienu no vadošajiem Vienotības vai partijas PAR (pagaidām politiķis kursē no vienas uz otru abos virzienos) politiķiem Alekseju Loskutovu no apsūdzības saistībā ar naudas pazušanu, kā arī pasargāt viņa formālo vietnieci jeb faktisko KNAB priekšnieci Jutu Strīķi, lai nenojauktu tik sekmīgi fumkcionējošo cīnītāju tēlu. Veipa ir pāliecināta, ka lēmumu par sodāmajiem krimināllietā, visticamāk, nav pieņēmuši tikai tā laika ģenerālprokurors Jānis Maizītis un A. Loskutovs ar J. Strīķi.

Loskutovs ātri noorientējās situācijā, saprotot, ka viņam nevajag šīs galvassāpes un ir daudz ērtāk Doma laukumā no jūsmīgiem tantukiem pieņemt ziedu pušķīšus, nekā atrasties šajā karstajā punktā, kuru vada viņa neprognozējamā vietniece, kurai, viņam atnākot uz KNAB, ļoti ātri bija izdevies atbīdīt malā ne tikai akadēmiski izglītoto, bet bez pratiskajām iemaņām esošo politisko priekšnieku, bet arī virkni darbinieku, kuri traucēja viņas regulārajam uzvaras iznācienam TV kameru priekšā. Šajā laikā šerpās vietnieces priekšā kapitulēja arī pieredzējušais Valdis Pumpurs. Viņš darbu birojā pameta.

Pilsētā atklāti runāja, ka biroja zic-priekšsēdētājs ir A. Loskutovs, bet faktiskā kārtības noteicēja, lietu virzītāja un bezierunu valdītāja KNABā ir J. Strīķe. Kā norādīja Veipa, A. Loskutovu, pēc dabas hedonistu un paslinku Policijas akadēmijas pasniedzēju, nekad neesot interesējušas nedz KNAB darbinieku veiksmes un neveiksmes, nedz iestādes stratēģija. Pēc stāšanās amatā A. Loskutovs drīz vien izpratis, ka viņam izdevīgāk ir pakļauties J. Strīķes autoritātei. Tādējādi starp formālo priekšnieku un viņa formālo vietnieci drīz vien rasts mierīgs kompromiss: A. Loskutovs apstaigā, cik nepieciešams, TV, radiostacijas un laikrakstu redakcijas, tikmēr aiz viņa muguras J. Strīķe plāno, organizē un vada KNAB faktisko darbību. Un nevienam par to neatskaitās. Ar laiku Strīķe pati sajuta slavas saldo garšu, ko viņai palīdzēja uzbūvēt atsevišķa un viņai pietuvināta mediju darbinieku grupa. Pēcatmodas laikā tikai eksprezidente var sacensties ar tik spožu publicitāti.

Sabiedrība pamazām tika pieradināta, ka ir atsevišķi žurnālisti, kuriem regulāri ir neoficiālas ziņas no KNABa, ka tieši viņi pilnīgi "nejauši" gadās tuvumā, kad KNAB darbinieki kādu teātralizēti skaļi aiztur. Vēl vairāk, pamazām kļūst par tradīciju, ka noklausītas telefona sarunas vai nokopētas e-pasta sarakstes lomās lasa TV diktori. Un nevienam uzraugošam prokuroram tas neliekas dīvaini vai kā likuma pārkāpums. 

Aigars Kalvītis laikrakstā NRA pauda, ka pārbaude par KNAB darbu, kuru valdība uzdeva Ģenerālprokuratūrai pagājušā gada rudenī, ir veikta pavirši:

- "Man ir pamats domāt, ka Loskutovs tika piesegts. Nav iespējams nekonstatēt, ka operatīvās darbībās izņemtie naudas līdzekļi netika vis atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem glabāti depozītkontā, bet gan seifā. Iespējams, personas, kas ir iesaistītas zagšanā, bija tieši atbildīgas par šo līdzekļu uzraudzību.

Man ir vēl vairāki jautājumi KNAB: kāpēc tiek slēpts nozieguma izdarīšanas datums? Kāpēc tas vēl nav publiski zināms? Mans secinājums: šīs darbības ir notikušas pastāvīgi un regulāri - ir ņemta nauda kaut kādiem biznesa darījumiem, ir pelnīts, un tad, kad nekustamā īpašuma tirgus ir noplacis, šo naudu nav vairs bijis iespējams atdot - un tad ir iekrituši. Es domāju, ka šīs darbības ir veiktas ilgstošā periodā,".

"Acīmredzot jāizveido atkal prokuroru grupa, taču šoreiz daudz nopietnāka, lai nav iespējas piesegt. (..) Es domāju, ka, pirmkārt, atbildība ir jāuzņemas uzraudzītājam - ģenerālprokuroram. Jo īpaši tāpēc, ka gadījumā, ja zādzība ir notikusi pēc decembra notikumiem, tad tas nozīmē, ka KNAB nekāda kārtība nav ieviesta. Ja zādzība ir notikusi pirms tam - tad pārbaudē ir notikusi vai nu piesegšana, vai neprofesionāla darbība. Mazākais, ko Maizītis varētu darīt - reorganizēt to prokuroru grupu, kas nodarbojas ar iestāžu uzraudzību. Ja viņš pats uzskata, ka ir pilnīgi nevainīgs šajā situācijā."

Kalvīša skatījumā, Loskutova atbildību nemazina arī tas, ka KNAB pats atzinis, ka šāds likuma pārkāpums ir noticis, jo neesot bijis tā, ka pati biroja vadība būtu atklājusi nelikumības: "Tiesa pieprasīja lietiskos pierādījumus vienā no tiesas procesiem, un tas kļuva publiski zināms. Ja tiesa nebūtu pieprasījusi lietiskos pierādījumus, līdz šai dienai mēs nebūtu zinājuši, ka šī nauda ir pazudusi."

Nav saistītu notikumu

Nav piesaistītu vietu

    Nav piesaistītas personas

    Birkas