Stahanovs ir dzimis Orlas guberņas Lugovajas ciemā. 1927. gadā viņš sāka strādāt raktuvēs "Centraļnaja-Irmino" (Центральная-Ирмино) Kadijivkā (Donbass). 1933. gada viņš kļuva par pneimatiskā āmura operatoru.

1935. gada viņš pabeidza vietējos kalnraču kursus.

1935. gada 31. augustā viņš ziņoja, ka ir izracis 102 tonnas akmeņogļu 5 stundās un 45 minūtēs (14 reizes vairāk par savu normu), uzstādot rekordu. Ziņojot par šo sasniegumu laikrakstā Pravda (Правда) viņa vārds bija minēts Aleksejs, lai gan patiesībā viņš bija dzimis kā Andrejs. Kad kļūda atklājās, Staļins pateica, ka Pravda nekad nekļūdās, un Stahanovam vajadzēja nomainīt savu vārdu no Andreja uz Alekseju.

19. septembrī viņš ziņoja par jaunu rekordu — 227 tonnām akmeņogļu vienā maiņā.

Viņa piemērs tika izmantots propagandai laikrakstos un plakātos kā piemērs, kam sekot, un viņš pat parādījās uz Time Magazine vāka.

Pēc slavas posma sekoja aizmirstība. No darba Ogļrūpniecības ministrijā Stahanovu atlaida 1957. gadā, jo tā laika PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs kādam ievērojamam franču komunistam, Morisam Torezam, kas viesojās PSRS un interesējās, kur palicis Stahanovs, pateica, ka Stahanovs ir Donbasā, strādā šahtā. Pēc tam, kad Hruščovs uzzināja, ka Stahanovs strādā ministrijā, Hruščovs lika viņu 48 stundu laikā nogādāt Donbasā.

Stahanova dzīve tur pamazām sabruka, viņa sasniegumi tika aizmirsti, viņa sieva ar bērniem atteicās braukt līdzi uz Donbasu. Stahanovs sāka arvien vairāk lietot alkoholu, līdz plnīgi degradējās.

Tā pagāja apmēram desmit gadi. Tad Stahanovu uzmeklēja žurnālisti, kas bija šokēti par redzēto. Pēc viņu materiāliem tika izveidota radiopārraide Maskavas radio.

Par to uzzināja toreizējais valsts vadītājs Leonīds Brežņevs, kas bija domājis, ka Stahanovs ir sen miris. Brežņevam likās netaisnīgi, ka Stahanovs nekad nav bijis apbalvots ar Sociālistiskā Darba Varoņa zelta zvaigzni. Viņš lika šo kļūdu labot.

1970. gadā, sakarā ar Ļeņina 100. jubileju, Stahanovam piešķīra šo nosaukumu, kā arī otro Ļeņina ordeni. Kad Stahanovs par to uzzināja, viņš atteicās braukt uz Maskavu saņemt apbalvojumus, un teica: "Lai viņi brauc paši. Es pie viņiem nebraukšu".

Tādējādi viņš saņēma apbalvojumus savā dzīves vietā Torezā, pilsētā, kas bija nosaukta par godu Morisam Torezam.