Krieviski  колхоз, коллективное хозяйство saīsinājums no apzīmējuma kolektīva saimniecība,- valsts (Komunistyiskās partijas) organizēta un kontrolēta lauksaimniecības kolektīva saimniecība PSRS

Kaut arī kolhozus dibināja "brīvprātīgi", tajos apvienoja zemniekiem konfiscētos lopus un tehniku, tos izveidoja nacionalizētajās privātsaimniecībās un uz to zemes un ēkās. Pēc leģendas kolhozu Nākotne, nodibināja 11 "trūcīgi zemnieki". Turīgākie zemnieki bija izsūtīti jau padomju okupācijas pirmajā periodā - 1940.- 1941. gadā, savukārt, neizsūtītie zinot kāds liktenis tos sagaida atsākoties okupācijai- bija devušies trimdā kara beigās.  

Personas, kuras atsacījās apvienoties kolhozos "vieglākajā" variantā diskriminēja, uzliekot nesamērīgi augstus nodokļus, bet 1949. gadā- ģimenes masveidā izsūtīja uz Sibīriju.  

• 1948. gada decembrī - 893 kolhozi (10.2% zemnieku saimniecību);
• 1949. gada jūlijā - 3857 kolhozi (76.7% zemnieku saimniecību);
• 1949. gada decembrī - 4103 kolhozi (85.3 % zemnieku saimniecību);
• 1950. gada jūlijā - 4118 kolhozi (90.3 % zemnieku saimniecību);
• 1950. gada decembrī - 1776 (96.5 % zemnieku saimniecību).
• 1950. gada jūnijā pieņēma lēmumu par sīko kolhozu apvienošanu.

Kolhozos izaudzētā lauksaimniecības produkcija bija jānodod valstij par zemām cenām. Ģimenes galvenokārt pārtika no pašu piemājas zemē izaudzētā. Pirmajos kolhozu darba gados nekādas peļņas nebija, darba samaksa pirmajos gados bija graudā, t.i. alga bija lauksaimniecības produkcija. Algas varēja nebūt vispār vai tika izdalīts kāds kartupeļu maiss.

Darbs kolhozos parasti bija ārkārtīgi neefektīvs, ar zemu automatizācijas pakāpi. Katru gadu desmitiem tūkstošu skolnieku un pilsētu strādnieki tika sūtīti "palīgā laukiem",- dārzeņu kaplēšana, siena vākšana, ražas (kartupeļu u.c.) novākšana tika veikti ar rokām.

Pēc Staļina nāves, īpaši Brežņeva laikā sāka plaukt mantas izsaimniekošana- sākot no lopbarības pašu piemājas lopu kūtij, nerunājot jau par kolhozu tehniskas izmantošanu privātās piemājas zemes apstrādāšanai (tai bija ierobežots lielums; privātīpašumā traktors vai kravas auto nedrīkstēja būt).  

Tikai 01.07.1966. tika ieviesta regulāra ikmēneša darba alga.  

60. gadu otrajā pusē iezīmējās pārmaiņas lauksaimniecībā: kolhozi un padomju saimniecības sāka saņemt valsts dotācijas un dažādus atvieglojumus, to saražoto lauksaimniecības produkciju valsts garantēti uzpirka, PSRS trūka pārtikas, darba ražīgums ārpus Baltijas bija ievērojami zemāks, tāpēc lielās PSRS pilsētas, vai atsevišķi lieli uzņēmumi bija gatavi nopirkt jebko, ko saražoja.

Kolhozu vadītājiem, kuriem bija labi sakari ar komunistu nomenklatūru, nereti izdevās ieviest dažādas papildus ražošanas 

Rezultātā daļa kolhozu uzplauka, tur strādājošiem cilvēkiem bija labi dzīves apstākļi (vietām pat ievērojami labāki, nekā pilsētās), lai likvidētu ierasto viensētnieku dzīvesveidu, ciematos cēla daudzdzīvokļu mājas kolhozniekiem, skolas, kultūras namus un bērnudārzus. 

1990. gadā LR Augstākā padome pieņēma likumu, ka zemi var saņemt lietošanā zemnieku saimniecību ierīkošanai, lai palielinātu lauksaimniecības produkciju valstī. Uz zemi varēja pieteikties bijušie īpašnieki, viņu mantinieki, arī tie, kam agrāk zeme nebija piederējusi. Kolhozus sāka dēvēt par kopsaimniecībām. 

1992. gadā līdz ar neatkarīgās Latvijas Augstākās Padomes likumu zeme kļuva par privātīpašumu, ko varēja atgūt bijušie īpašnieki, to varēja nopirkt un iegādāties par sertifikātiem.

Kolhozi pamazām sadalījās sīksaimniecībās, to infrastruktūra un tehnika tika privatizēta un iekļauta topošajās individuālajās lielsaimniecībās vai izpārdota.