Rakveres kauja notika 1268. gada 18. februārī Lietuvas-Livonijas kara (1262—1282) laikā.

Apvienotais Tērbatas bīskapijas, Dāņu Igaunijas, Sāmsalas-Vīkas bīskapijas un Livonijas ordeņa karaspēks apturēja mongoļu-tatāru kontrolēto Novgorodas vasaļu- krievu kņazu karaspēka iebrukumu Dāņu Igaunijā.

Kauja notika Viruzemē, netālu no apmēram 1250. gadā celtās celtās Rakveres pils, tādēļ dēvēta par Rakveres kauju. Citos avotos par kaujas vietu minēta Maholmas baznīcas apkaime. Cīņa beidzās neizšķirti un krievi atkāpās no Igaunijas un uz laiku pārtrauca iebrukumus Livonijas teritorijā.

Savukārt, krievi vēsturnieki uzskata šo neveiksmīgo iebrukumu igauņu zemēs par uzvaru.

Lietuvas ķēniņš Mindaugs 1262. gadā lauza savienību ar Livonijas ordeni un vienojās ar Vladimiras lielkņazu un Zelta Ordas vasali un vietvaldi Krievzemē Aleksandru Ņevski par militāru sadarbību.

Sākumā karadarbība aprobežojās ar Tērbatas pils aplenkšanu 1262. gadā.

1264. gadā pēc Aleksandra Ņevska nāves par lielkņazu kļuva viņa brālis Jaroslavs (Ярослав Ярославич).

Nalsenes kunigaitis Daumants pēc Tranaiša nogalināšanas 1265. gadā aizbēga uz Pleskavu, kur tika ievēlēts par Pleskavas kņazu.

Par Livonijas ordeņa mestru 1265. gadā kļuva Oto no Luterbergas.

1267./1268. gada ziemā Vaišelga atteicās no varas un par jauno Lietuvas dižkunigaiti kļuva Švarns.

Jaunais Livonijas ordeņa mestrs Oto fon Luterbergs noslēdza pret lietuviešiem vērstu pamieru ar Novgorodu.

Tomēr 1268. gada janvārī tatāru kontrolētā Novgoroda uzsāka lielu karagājienu uz Dānijas pakļautībā esošo Viruzemi. To vadīja Pleskavas kņazs Daumants, Perejaslavļas-Zaļeskas kņazs Dmitrijs, Suzdaļas kņazs Jurijs, Tveras kņazs Svjatoslavs, Vladimiras kņazs Mihails un Novgorodas posadņiki Dmitrijs un Mihails ar savām karadraudzēm.

Atskaņu hronikas vēstījums

1268. gada janvārī apmēram 30 000 vīru liels krievu kņazu karaspēks "ar košiem karogiem" iebruka Dānijas ķēniņam pakļautajās igauņu zemēs. Karagājienā piedalījās Aleksandra Ņevska dēls Dmitrijs Aleksandrovičs (kunic Dimitre) un citi Zelta ordai pakļautie krievu kņazi.

Tērbatas bīskaps Aleksandrs (bischof Allexander, valdīja 1263–1268) pulcināja karaspēku, kurā ietilpa nedaudzi bruņinieki arī no Lihulas bīskapa un Livonijas ordeņa Vīlandes pilīm, kā arī 34 ordeņa bruņinieki no nesen uzceltās Veisenšteinas pils. Ordeņa mestrs Oto atradās citā karagājienā un kaujā nepiedalījās.

Toties karaspēkā bija daudz " zemes ļaužu" ( lantvolke - tā hronikā dēvēja vietējo igauņu, letu un līvu karavīrus), "kam liela bija gribēšana ar krievu varzu cīnīties".

Pirms kaujas "zemes ļaudis" izkārtojās kreisajā spārnā, "kas šiem bij jātur cīniņā", bet vācu krustneši turēja labo spārnu. Kaujas sākumā uzbruka Livonijas jātnieki ar Tērbatas bīskapu, kas krita sadursmē. Pēc tam 80 ordeņa bruņinieki atsita divu krievu karapulku uzbrukumu un piespieda tos atkāpties. Kaujā tika nogalināti daudzi krievu karavīri un "karalauku kaudzēm krievu līķi klāja". Pēc hronista ziņām "uz katra vācu vīra bija tur krievu sešdesmit".

Tad kaujā iesaistījās 5000 krievu karavīru Novgorodas kņaza vadībā, kas uzbruka simt sešdesmit bruņiniekiem, no kuriem ap astoņdesmit bija kājnieki, "kas kādu tiltu sargāja un tā daudz laba darīja".

Kopā 5000 krievu karavīru zaudējuši dzīvību šajā kaujā "un daudz bij Krievzemē tad sievu, kas apraudāja savu krievu, kurš cīņā šai bij galu ņēmis". Dzīvi palikušiem "kauns tiem sāpēja". Toties ordeņa brāļi atgriezās ar slavu atpakaļ uz savām pilīm.

Oriģinālajai Atskaņu hronikai bija daudz norakstu, kas laika gaitā arvien vairāk atšķīrās.

Dažos norakstos kā galvenais krievu karavadonis Rakveres kaujā minēts Pleskavas kņazs Daumants, kas Bergmaņa kodeksā saukts Dunctve un Heidelbergas kodeksā Tunctve. Savukārt Novgorodas hronikā pieminēts kņazs Dmitrijs (князь Дмитри), bet Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikas tekstā krievu ķēniņš Demetrijs (Demetrius rex Ruthenorum).

Alternatīvais Novgorodas hronikas vēstījums aprobežojas ar karavadoņu uzskaitījumu (Suzdaļas kņazs Jurijs, Pleskavas kņazs Daumants, Tveras kņazs Svjatoslavs, Vladimiras kņazs Mihails un posadņikiDmitrijs un Mihails) un to, ka galvenā cīņa notikusi starp kņaza Dmitrija vadīto Novgorodas karapulku un livoniešu "dzelzs pulku".

Kaujā krita Novgorodas posadņiks un 13 bajāri, vēl divi pazuda bez vēsts. Kņazs Jurijs atkapās no kaujaslauka, tādēļ tika turēts aizdomās par nodevību.

Krievu historiogrāfi Rakveres kauju tradicionāli uzskata par krievu karaspēka uzvaru, atšķirīgi interpretējot Atskaņu hronikas tekstu par to, ka pēc kņaza Dmitrija vadītā 5000 vīru stiprā karapulka uzbrukuma 160 Livonijas karavīru noturēja tiltu pār upi kā pilnīgu Livonijas konfederācijas karaspēka sakāvi.