Rīgā sāk plosīties holeras sērga. Trīs mēnešu laikā mirst 3004 rīdzinieki

Datums:
16.05.1831
Papildu lauki

Holera ir akūta zarnu infekcijas slimība, ko izraisa baktērija Vibrio cholerae. Cilvēki ar to var inficēties, lietojot uzturā ūdeni vai pārtiku, kas satur šī tipa baktērijas. Inkubācijas periods ilgst līdz piecām dienām. Slimība sākas ar caureju, kas kļūst aizvien biežāka. Slimnieka organisms strauji zaudē lielu daudzumu šķidruma, sākās organisma atūdeņošanās. Šoka stāvoklis iestājas no 4 līdz 12 stundām pēc pirmo slimības pazīmju parādīšanās, bet nāve — no 18 stundām līdz pāris dienām, ja vien netiek veikta orālā rehidrācijas terapija.

Maskavas forštates iedzīvotāja tirgoņa Sergeja Šutova atmiņas. 

„Jau 30. gadā mūsu vidū izplatījās runas, ka no Orenburgas Pievolgas guberņās nonākusi kāda neredzēta un nedzirdēta slimība. Lai kur šī slimība parādītos,  cilvēki tur mirst briesmīgās krampju lēkmēs, bet zāļu vai kāda cita glābiņa no tās neesot nekāda. Kur šī slimība iet pāri – tur nepaliek vairs nevienas dzīvas dvēseles. Nelīdz nekādas karantīnas, ne apsardzes, ne kvēpināšanas. Taču 30. gads Rīgā aizritēja labvēlīgi – par slimību nekas nebija dzirdams.

„No nelaimes nepaglābsimies,”

teica mūsu vecie ļaudis.

„Pavasarī, kad ieradīsies strūdzinieki, holēra noteikti parādīsies Rīgā.” Mēs dzīvojām pastāvīgā uztraukumā, un tā arī nodzīvojām pusi maija, taču – nekā. Tad maija vidū pa Lielo Maskavas ielu gāja kāds zaldāts, pēkšņi sagrīļojās un sabruka uz trotuāra: viņš kļuva melns un sāka raustīties krampjos. Ātri pieskrēja policisti, atbrauca furgons un aizveda nelaimīgo uz lazareti. Viņš bija pirmais holēras skartais. Pilsētu zibens ātrumā aplidoja ziņa: sākusies holēra! Visus pārņēma satraukums, neskaidras bailes, un bija jau arī, no kā bīties! Kopš tā brīža cilvēki sāka slimot, un ne pa vienam, bet desmitiem, pat simtiem vienā dienā. No šīs briesmīgās slimības izveseļojās reti kurš, un mirstība bija ļoti liela. Slimība plosījās mēnesi, aizvien pieņemoties spēkā. 

Mirstība hospitāļos bija milzīga: zārku nepietika, mirušos glabāja kopējos kapos. Izraka dziļu bedri, mirušo ķermeņus salika rindā, vispirms tiem pārkaisīja pāri kaļķi, pēc tam uzbēra virsū zemi – lūk, kaps gatavs. Diez vai tā ir taisnība, bet runā, ka reiz atveduši aprakt mirušos, sarindojuši tos bedrē un sākuši apbērt ar kaļķi, kad viens no tiem piecēlies un teicis: „Kur jūs mani esat atveduši? Un par kādiem nodarījumiem vēl ar kaļķi apberat?” Šis gadījums ir neticams, taču vienkāršā tauta baumoja, ka uz holēras lazaretēm aizvestos cilvēkus aprokot dzīvus.

Ar katru dienu mirušo bija arvien vairāk un vairāk: 10, 20, pēc tam 100, 150, bet jūnijā mirušo skaits sasniedza jau 200 dienā. Un tad slimnieku skaits pamazām saruka, tikpat pēkšņi kā pieaudzis...”

„Rižskij Vestņik”

 

Nav saistītu notikumu

Karte

Avoti: riga.lv, news.lv

Nav piesaistītu vietu

    Nav piesaistītas personas

    Birkas