1765. gada 23. februārī (12. februārī pēc vecā stila) Rīgas rāte izdeva paziņojumu par aizliegumu piesārņot straumes un upes, īpaši Daugavu, ar netīrumiem. Tas vairāk attiecās nevis uz nevīžīgiem ļaudīm, bet gan tiem, kuri to darīja apzināti, lai kavētu satiksmi vai padarītu upi seklāku. Paziņojumā bija uzsvērts, ka aizliegts upē mest lielus akmeņus ar mērķi nodarīt postu laivām un kuģiem. Par avarējušu kuģu apkalpes un kravas glābšanu iedzīvotājiem pienācās atlīdzība, bet bija cilvēki, kas to pārvērta par arodu.
Rīgas rāte atgādināja, ka aizlieguma pārkāpšanu pavadīs stingrs miesas vai naudas sods un ka stingri tiks uzmanīti piekrastes iedzīvotāji.
Publikācija izlasāma arī avīzē „Rigische Anzeigen” 1765. gada 14. (25.) februāra numurā (Nr. 7).
Tā nebija tikai vietēja mēroga problēma. 1764. gadā par līdzīga rakstura bandītiskām darbībām bija sūdzējies Novgorodas gubernators grāfs Jēkabs Zīverss, kam sekoja Senāta aizliegums speciāli gremdēt tirgotāju transportlīdzekļus.

Avots: Ieraksts Rīgas rātes Missive grāmatā par publikācijas izdošanu 1765. gada 12. (23.) februārī.
LNA LVVA, 749. fonds, 6. apraksts, 596. lieta, 23.–25. lapaspuse.