1225. gadā Rīga ieguva Visbijas pilsētas tiesības, vēlāk dēvētas par Gotlandes-Rīgas tiesībām. Pirmo reizi Rīgas rāte minēta 1226. gada 18. aprīļa sadraudzības līgumā, ko Rīgas pilsēta noslēdza ar Zobenbrāļu ordeni.

1229. gadā Rīgas rāte noslēdza tirdzniecības līgumu ar Smoļenskas kņazu Mstislavu, bet 1230. gadā miera līgumu ar kuršiem.

Pilsētas tiešais seniors no 13. gadsimta bija Rīgas arhibīskaps, bet pašpārvaldi un tiesu pārstāvēja tā iecelts fogts jeb soģis (advocatus). Viņa uzdevums bija izšķirt bīskapa vārdā visus konfliktus, kas rastos pilsētnieku starpā. Rāti ievēlēja no Rīgā pastāvīgi dzīvojošiem namniekiem.

Sākumā rātē uz vienu gadu ievēlēja 12 locekļus, kurus sauca par konsuliem (latīņu: consulus) vai rātskungiem (vācu: Ratsherren), bet vēlāk pati rāte ievēlēja savus locekļus uz mūžu. Rīgas rāte pārzināja pilsētas un tās patrimoniālā apgabala aizsardzības jautājumus, uzlika nodokļus, pārstāvēja rīdzinieku intereses ārpolitikā, slēdza līgumus un nozīmēja sūtņus.

Kopš 14. gs. Rīgas rātē bija četri birģermeistari, kas gādāja par rātes lēmumu izpildi un rātes uzdevumā kārtoja tekošās lietas un 16 rātskungi.

Kopš 14. gs. beigām rātskungus parasti izvēlējās no bagāto tirgotāju vidus. Līdz ar rātes norobežošanos izvirzījās atsevišķas dzimtas, kas kļuva par t. s. patriciešu ģimenēm.