Romiešu-jūdu karš (arī - Jūdu karš, Pirmais jūdu karš) norisinājās no 66-73. gadam un bija pirmā sacelšanās no trijām, ko Jūdejas provinces ebreji uzsāka pret Romas impēriju mūsu ēras pirmajos divos gadsimtos.

Sacelšanos 66. gadā izraisīja grieķu hellenizētās kultūras un ebreju reliģijas konflikts. Lai apspiestu sacelšanos, romiešu karaspēks ieņēma Jeruzālemi, nodedzināja Jeruzālemes templi (70. gadā), ieņēma grūti aizsniedzmo Masadas cietoksni (73. gadā) un lielu ebreju iedzīvotāju daļu nogalināja vai padarīja par vergiem.

Pilsētas ieņemšanu vadīja jaunā imperatora vecākais dēls, Tits Flāvijs. 70. gada vasarā romiešiem izdevās ieņemt un iznīcināt lielāko pilsētas daļu, kā pēdējais vēl stāvēja neieņemtais Tempļa kalns. Jūlija pēdējā dienā romiešiem beidzot izdevās iebrukt arī tajā, un cīņu laikā templis nodega.

Lai nepieļautu dumpju atkārtošanos romieši iznīcināja Jeruzālemes sienas un nojauca Templi. Ioanns no Giskalas padevās Arippam II un tika notiesāts uz mūža ieslodzījumu. Dažādi vēstures avoti ziņo, ka kara laikā krituši vairāk nekā miljons ebreju.

Romieši izlaupīja Tempļa dārgumus un par godu uzvarai Romā tika sarīkos triumfa gājiens. Lai atzīmētu šo uzvaru, Romā vēlak tika uzcelta slavenā Tita arka. Vienā no tās reljefiem attēloti romiešu kareivji, kas triumfa gājienā nes Jeruzālemes tempļa menoru