1901. gadā pie Grieķijai piederošās Antikitēras salas krastiem nirēji uzgāja nogrimuša kuģa vraku.

Vrakā atrastās senlietas glabājas Grieķijas Nacionālajā arheoloģijas muzejā Atēnās.

2005. gadā speciālistu uzmanības centrā nonāca bronzas ierīce, kas sākotnēji bija atradusies aptuveni kurpju kārbas lieluma koka kastē. Šī neparastā ierīce, nosaukta par Antikitēras mehānismu. Zinātnieki to atzīst par pašu sarežģītāko antīkās pasaules mehānismu, kāds šodien pazīstams.

Kad šo priekšmetu izcēla no jūras dibena, tas bija korozijas saēsts un to klāja bieza nosēdumu garoza. Pavadījis dzelmē gandrīz divus tūkstošus gadu, tas izskatījās kā zaļgans akmens klucis. 

1902. gadā, kad to izpētīja kāds grieķu arheologs, mehānisms bija sadalījies vairākos gabalos. Atklājās, ka tajā ir dažāda lieluma zobrati ar precīzi izzāģētiem trīsstūrainiem zobiem. Ietaise atgādināja pulksteni, bet likās neticami, ka tas varētu būt kaut kas līdzīgs pulkstenim, jo, pēc vispārēja atzinuma, pulksteņa mehānisms ieviesās tikai pirms kādiem 700 gadiem.

Kādā Antikitēras mehānismam veltītā rakstā bija paskaidrots: ”Vairākums vēsturnieku uzskata, ka [senie grieķi, kas dzīvoja pirms 2000 gadiem] neprata izgatavot precīzus metāla zobratus un savienot tos sarežģītās zobpārvadu sistēmās, kas spēj pārnest kustību no vienas vārpstas uz otru.” Tomēr izskanēja versija, ka šī ierīce varētu būt sava veida astrolābija — sens astronomijas instruments, ko agrāk mēdza izmantot, lai pēc debess ķermeņu stāvokļa noteiktu ģeogrāfisko platumu.

1958. gadā rūpīgu Antikitēras mehānisma izpēti veica vēsturnieks Dereks de Solla Praiss, kas pirms pievēršanās vēsturei bija ieguvis fiziķa izglītību. Viņš nonāca pie pārliecības, ka ar šī mehānisma palīdzību ir bijis iespējams aprēķināt, kad ir bijuši un kad gaidāmi dažādi astronomiski notikumi, piemēram, pilnmēness iestāšanās. Praiss konstatēja, ka uzraksti uz ierīces norāda laika iedalījumu dienās un mēnešos un uz zodiaka zīmēm, un viņš pieņēma, ka ierīcei kādreiz ir bijuši rotējoši rādītāji, kas attēlojuši debess ķermeņu atrašanās vietu.

Praiss secināja, ka lielākais zobrats ir atspoguļojis Saules kustību un viens tā apgrieziens ir atbildis solārajam (jeb tropiskajam) gadam. Ja cits zobrats, kas savienots ar pirmo, ir atveidojis Mēness kustību, abu zobratu zobu skaita attiecībai būtu jāatspoguļo seno grieķu priekšstati par Mēness riņķojumu.

1971. gadā Praiss veica mehānisma rentgenuzņēmumus, un tie apstiprināja viņa hipotēzes. Senā ierīce ir bijis sarežģīts astronomisks kalkulators.

Praiss izgatavoja mehānisma rasējumu, kas ilustrēja, kā, viņaprāt, ierīce darbojusies, un 1974. gadā publicēja sava pētījuma rezultātus. Praiss rakstīja:

”Nekur nav saglabājies nekas līdzīgs šim instrumentam. [..] ..spriežot pēc visa, kas mums zināms par hellēnisma laikmeta zinātni un tehniku, liktos loģiski secināt, ka tāda ierīce vispār nevarēja pastāvēt.”

Tajā laikā Praisa darbs neguva pelnīto ievērību, tomēr vēlāk citi turpināja pētījumus.

2005. gadā ekspertu grupa veica Antikitēras mehānisma izpēti ar rentgentomogrāfu, kas ļāva iegūt detalizētus trīsdimensiju attēlus, un atklāja jaunus faktus, kas palīdzēja skaidrāk saprast mehānisma darbības principu.

Ierīcei bija trīs apaļas ”ciparnīcas” ar rādītājiem — divas aizmugurē un viena priekšā. Griežot rokturi, lietotājs iekustināja vismaz 30 savstarpēji savienotus zobratus, un rādītāji sāka griezties, ļaujot nolasīt rādījumus no dažādām skalām. Mehānisms ļāva prognozēt Saules un Mēness aptumsumus un precīzi noteikt, kad jānotiek olimpiskajām spēlēm, kas tika rīkotas katru ceturto gadu, kā arī citām panhellēniskajām jeb visas Grieķijas spēlēm. Šo spēļu ciklus mēdza izmantot par pamatu hronoloģijai.

Ar Antikitēras mehānismu iegūstamā informācija bija svarīga vairāku iemeslu dēļ. Senajām tautām zināšanas astronomijā bija būtiskas, jo, balstoties uz Saules un Mēness kustību, tika veidoti kalendāri, pēc kuriem zemnieki noteica, piemēram, sējas laika sākumu. Jūrnieki orientējās pēc zvaigznēm, un astronomiskajiem notikumiem bija liela nozīme senās Grieķijas sabiedriskajās norisēs. 

Maz ticams, ka Antikitēras mehānisms būtu bijusi vienīgā šāda veida ierīce.

”Nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par kļūdām,” raksta Mārtins Allens.

”Katram mehānisma elementam ir sava funkcija. Nav nekādu lieku caurumu vai tādu metālapstrādes pēdu, kas norādītu, ka izgatavotājs, darinādams mehānismu, kaut ko būtu pielabojis tā konstrukcijā. Tātad viņš droši vien jau iepriekš bija izgatavojis šādas ierīces.” 

Jaunākajos pētījumos zinātnieki ir konstatējuši, ka uz skalas, kas domāta aptumsumu prognozēšanai, ir lasāmi mēnešu nosaukumi. Fakts, ka šie nosaukumi ir korintiešu izcelsmes, zinātniekiem ir ļāvis secināt, kādas kultūras pārstāvji, visticamāk, ir izgatavojuši un lietojuši Antikitēras mehānismu.

Žurnālā Nature sacīts: ”Galvenās pretendentes [uz mehānisma darinātāju godu] ir korintiešu kolonijas Grieķijas ziemeļrietumos un Sirakūzas Sicīlijā, turklāt, ja tās bijušas Sirakūzas, nav izslēgts, ka mums ir darīšana ar Arhimēda mantojumu.”

Kāds zinātnieks izteicās: ”Šis [eksemplārs] mums ir tikai tāpēc, ka metāllūžņu vācēji tam netika klāt.”

http://wol.jw.org/lv/wol/d/r49/lp-lt/102009091