Par Senās Romas pirmsākumiem ir saglabājušās tikai teikas un nostāsi, kas pierakstītas vēlākajos gadsimtos. Teikas vēsta, ka pēc Trojas izpostīšanas, daļa trojiešu karavadoņi Eneja vadībā atstājuši dzimteni un devušies tālajā ceļā uz Itāliju, kur pirms daudzām paaudzēm dzīvojuši viņu senči. Enejs ar saviem pavadoņiem ieradies Latijā, kur viņus draudzīgi uzņēmis vietējais valdnieks Latīns. Enejs apprecējis Latīna meitu Lavīnu, tādēļ trojiešiem bijis jākaro ar latīņu kaimiņu ciltīm, kuru vadoņi arī bija cerējuši apprecēt Latijas valdnieka meitu. Cīņā trojieši uzvarējuši, un pēc Latīna nāves Enejs kļuvis par Latijas valdnieku. Eneja dēls Askanijs Jūls nodibinājis pilsētu Albalongu, kura kļuvusi par Latijas galvaspilsētu. Četrpadsmit paaudzes Eneja pēcteči valdījuši Albalongā. Četrpadsmito valdnieku Numitoru padzinis viņa brālis Amūlijs. Kad Numitora meitai Rejai Silvijai piedzimuši dēli — dvīnīši, kuru tēvs bijis pats kara dievs, Amūlijs licis tos iesviest Tibras upē. Dvīņu brāļus — Romulu un Remu — no nāves izglābusi vilku māte, kas viņus izvilkusi no ūdens un pabarojusi. Zēnus atradis kāds gans, kurš viņus izaudzinājis. Brāļi izauguši un uzzinājuši, kas ir viņu vecāki, padzinuši ļauno Amūliju un atdevuši varu īstajam valdniekam — vectēvam Numitoram. Brāļi kopā ar saviem kaujas biedriem sākuši celt pilsētu Palatīna pakalnā, kas atradās Tibras lejtecē, 25. kilometrus no jūras. Reiz brāļi saķildojušies un ķērušies pie ieročiem. Rems cīņā kritis, un Romuls palicis par vienīgo jaunās pilsētas valdnieku. Viņa vārdā šī pilsēta nosaukta par Romu. Tas esot noticis 753. gadā p.m.ē. Šis gads arī vēl tagad tiek uzskatīts par Romas dibināšanas gadu.