“Un Dievs radīja sievieti” (franču: Et Dieu... créa la femme) ir Rože Vadima 1956. gada franču un itāļu drāma ar viņa sievu Bridžitu Bardo galvenajā lomā, kas padarīja viņu slavenu.

Vēsturnieki filmu uzskata par 60. gadu seksuālās revolūcijas priekšvēstnesi.

Saturs

Sižeta centrā ir jutekliskas un skaistas sievietes attiecības ar dažādiem vīriešiem - egoistu, romantiķi, ciniķi.

Džuljeta, bijusī bērnunama audzēkne, dzīvo kopā ar saviem aizbildņiem kūrortpilsētā Sentropē un strādā laikrakstu veikalā. Viņai ir slikti izturētas, vieglprātīgas meitenes reputācija – tas viss ir saistīts ar meitenes elpu aizraujošo izskatu un agrīno jutekliskumu. Pilsētas buržuāziskā atmosfēra viņu nospiež, viņā bieži mostas protests un viņa ļaujas riskantām dēkām. Tajā pašā laikā, pretēji ap viņu klīstošajām baumām, Džuljeta ir jaunava un atbaida daudzus kungus. Džuljetu mocījušas miesiskas vēlmes, stingri uzvedības standarti un apziņa, ka par viņu runā pilsētā.

No visiem Sentropē vīriešiem Džuljetai ļoti patīk tikai Antuāns Tardjē (Kristians Markands), cienījamas ģimenes vecākais dēls. Antuānam patīk arī Džuljeta, taču viņš ir ambiciozs un nevēlas apņemties precēties ar meiteni no bērnunama, par kuru runā visa pilsēta. Taču Antuāna romantiskais jaunākais brālis Mišels (Žans Luiss Trintjants) ir nelaimīgi un kautrīgi iemīlējies Džuljetā un priecātos, ja viņa tikai pievērstu viņam uzmanību. Savs uzskats par jauno varoni ir arī pusmūža miljonāram Ērikam Karadinam (Kurds Jurgens).

Kad Džuljeta saskaras ar reāliem draudiem atgriezties nīstajā patversmē, Ēriks nāk klajā ar cinisku ideju – organizēt Džuljetas laulību ar naivo Mišelu (jo Antuāns sabiedrisko domu vērtē vairāk nekā savas jūtas). Mišels, neapzinoties savu nākotnes dzeguzes lomu, priecājas izglābt Džuljetu no patvēruma. Tam piekrīt Džuljeta, kurai ir diezgan draudzīgas jūtas pret Mišelu, taču viņa vēlas saglabāt savu brīvību. Antuāns ar ironiju skatās uz savu naivo brāli, arī cerot izmantot situāciju...

...Bet vēl nav zināms, kuru no visiem saviem vīriešiem neparedzamā un jutekliskā varone galu galā izvēlēsies.

Lomās 

Brižita Bardo – Džuljeta
Kurds Jurgens - Ēriks Karadins
Kristians Markvans - Antuāns Tardjē
Žans Luiss Trintnants - Mišels Tardjē
Žoržs Pudžuli - Kristians Tardjē

Tapšanas vēsture 

Filmas “Un Dievs radīja sievieti” producēšanu piekrita finansēt Rauls Levijs, kurš ne tikai piekrita atbalstīt Vadimu viņa centienos, bet pat bija gatavs ļaut viņam uzņemties režisora ​​pienākumus.

Levijs vērsās pie Columbia Pictures pārstāvjiem, un viņi izrādīja zināmu interesi par filmu, taču izvirzīja nosacījumu projektam piesaistīt slavenu aktieri, kurš varētu nodrošināt ieņēmumus no kases. Izvēle krita uz slaveno vācu aktieri Kurdu Jurgenu, kas filmai nodrošināja studijas atbalstu.

Mišela lomā tika uzaicināts teātra aktieris Žans Luiss Trintjans.

Bridžita Bardo, ieraugot Trintignant, bija sašutusi: “Tas ir kaut kāds satriecošs! Es nekad nevarēšu izlikties, ka esmu iemīlējusies šajā tipā. Viņi varēja izvēlēties kādu citu. ” Tomēr turpmākās filmēšanas laikā viņa iemīlēja Trintinjanu, kas galu galā noveda pie viņas šķiršanās no Vadima.

Filmēšana notika 1956. gada maijā-jūnijā Saint-Tropez un Victorin studijas paviljonos Nicā, un līdz 5. jūlijam filma tika pilnībā uzņemta, montēta, montēta un dublēta.

Bridžita Bardo sacīja: “Man nav bijuši labākie kadri. Es nespēlēju - es dzīvoju! Vadims, mani pazina kā neviens, tāpēc nekad nepārfilmēja vienu un to pašu ainu vairāk kā divas reizes - viņš zināja, ka ar katru uzņemšanu mans dabiskums pazudīs...”

Reakcija un kritika

Filmas pirmizrāde Francijā notika 1956. gada 28. novembrī, un sākotnējā kritika par filmu un Bardo bija ļoti barga. 1957. gadā filma tika izlaista Ņujorkā un radīja sensāciju. Pret attēla rādīšanu iebilda Pieklājības līga, Pestīšanas armija, skolu vadība un Tikumīgo katoļu biedrība piketēja ar attēlu katrā pilsētā, kur to bija paredzēts rādīt.

Amerikas Savienotajās Valstīs ir sākušās tiesas prāvas pret vietējiem izplatītājiem. Īsta puritāņu histērija.

1958. gadā Filadelfijas pilsētas cenzūras padome sarīkoja filmas priekšskatījuma seansu trīs nedēļas pirms tās oficiālās pirmizrādes pilsētā. Pēc seansa teātra īpašniekiem atteicās demonstrēt filmu apgabala prokurora palīgs, kurš rakstīja, ka valsts tiesību akti aizliedz demonstrēt jebkādas filmas, kurām ir "vulgāra, Dievu zaimojoša, seksuālu, nepiedienīga vai amorāla rakstura" pazīmes un "Un Dievs radīja sievieti" satur četras no šīm piecām pazīmēm.

Neskatoties uz to, bija iespējams iegūt atļauju demonstrēt tādos štatos kā Ņujorka, Merilenda un Virdžīnija. Neskatoties uz protestiem, filma tika demonstrēta daudzās Kalifornijas, Ilinoisas, Kentuki, Misūri, Ohaio, Oregonas, Pensilvānijas, Teksasas un Vašingtonas pilsētās.

Daži kinoteātri, kas filmu bija ieplānojuši tikai uz pāris nedēļām, to joprojām rādīja pat vēl pēc gada. Žurnāls Look, atsaucoties uz filmu Rebel Without a Cause, nosauca aktrisi par "Džeimsa Dīna sievišķo formu", bet kāds cits amerikāņu kritiķis raksturoja Bardo kā "vientulības simbolu" un mūsdienu jaunatnes šaubas par sevi. The New York Times norādīja: “Bridžita iekaroja Ņujorku tikai trīs nedēļu laikā. Tagad Merilina atkal var pozēt kalendāriem."

Filmas milzīgā popularitāte Amerikas Savienotajās Valstīs bija pamudināja to atkārtoti atsākt rādīt ne tikai Francijā, bet visā Rietumeiropā.

Kritiķi atzīmēja, ka "Džuljetas loma Brigitai atklāja kaut ko nezināmu - viņas temperamentu, spēku un vājumu, maigumu un apsēstību, dumpīgumu un neapmierinātību."

Rodžers Vadims atcerējās: “Man bija liels prieks par sirsnīgiem komplimentiem no tādiem cilvēkiem kā Prévert, Vian un Coctoau. Kokto Bridžitu sauca par "sievišķīgāko no visiem zināmajiem hermafrodītiem".

Laikraksti, pārfrāzējot filmas nosaukumu, rakstīja: “Un Vadims radīja Bardo...”.
Žans Luiss Trinjants vēlāk teica: "Padomājiet - es kļuvu slavens, pateicoties lomai, kurā man bija atklāti slikti!"

Fransuā Trufo un viņa domubiedri, kuri sākotnēji bija piesardzīgi pret filmu trokšņainās reklāmas kampaņas dēļ, atzīmējot, ka filma “patiesībā izrādījās smalks un inteliģents darbs”, rakstīja: “Filmā nav vulgaritātes, tā veidotāju gaume ir nevainojama. Tirāra kinematogrāfija ir lieliska, tāpat kā Žana Andrē dekorācijas.

Kad kādā Ņujorkas štata mazpilsētā bija plānots izrādīt filmu, vietējais priesteris, lai novērstu filmas noskatīšanos, centās izpirkt visas biļetes, taču kinoteātra īpašnieks viņam neļāva izpirkt visu zāli, tāpēc saniknotais baznīcas kalps pasludināja šo iestādi par aizliegto teritoriju, piedraudot jebkuram draudzes loceklim, kurš uzdrošināsies tur ierasties, ar ekskomunikāciju - izslēgšanu no draudzes.