Ivars Lindbergs ir latviešu trimdas dzejnieks, aktieris.

Dzimis un audzis Rīgā, Torņakalnā, Olīvu ielā. Tēvs Arturs, armijas virsnieks; māte Austra, dzimusi Freimane, ierēdne. Ģimenē bija arī brālis Jānis. Mācījies Rīgas 32. pamatskolā.

Otrā pasaules kara beigās, tuvojoties krieviem, kopā ar ģimeni 1944. gada septembrī devās  bēgļu gaitās uz Vāciju: "Aiz pārskatīšanās nokļuvām mazā kalnu pilsētiņā Marienburgā pie Čehoslovākijas robežas. Tur 1945. gada maijā mūs "atbrīvoja" sarkanarmija. Sekoja gājiens kājām pāri Vācijai: Gēra, Jēna, Veimāra, līdz nonācām Eizenachā, vietā, kur kādreiz Luters mētājās ar tintes pudeli. Taču amerikāņi, kas te bija iegriezušies, vācās ārā. Pēc lielas tirgošanās pārveda mūs, mājās braukt negribētājus, uz Vircburgas Centrālo nometni." 

"Savā īsajā mūžā viņš jau bija paspējis gulēt zemūdeņu vajāta kuģa gaitenī, utainā barakā, ripojošos lopu vagonos, zemnieku šķūņos, nopļautās pļavās, sabumbotās kazarmās un nez kur vēl." (no atmiņu krājuma "Torņakalna puika dodas pasaulē")

Mācījās un pabeidz Vircburgas DP nometnes latviešu pamatskolu, tepat māciās arī Fr.Bārdas ģimnāzijā. To nepabeidzis, 1949. gadā pārcēlās uz Austrāliju. Visprms pieci gadi Pertā, pēc tam gandrīz desmit - Melnburnā. Austrālijā, Pertā, viņš absolvēja vakara ģimnāziju un tehnisko koledžu. 1957. gadā pārcēlies uz Melburnu, studēja universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, kā arī sāka strādāt par kartogrāfu. Kādu laiku īrējis istabiņu pie kādas Bērziņa kundzes Sankildā, kas visā Melburnā bija zināms kā seksa darbinieku rajons. Austrālijā iestājies arī Daugavas Vanagos un Latviešu virsnieku apvienībā (tēvs - virsnieks).

Pēc apprecēšanās ar Ingrīdu Eglāju, mikrobioloģijas laboranti, no Melburnas abi 1963. gadā emigrēja uz ASV. Laulībā piedzīvoja divus dēlus: Ingmāru Ivaru un Andi Gintu. Turpinājis studijas Čikāgas Rūzvelta universitātē. Par dzīvi Čikāgā (no 1963. gada decembra līdz 1965. gada jūlijam) viņš rakstīja: "Pamazām esam šajā ne visai piemīlīgajā pilsētā iekārtojušies, varētu teikt uz pagaidu dzīvi. Esmu atsācis studijas, nolicis pirmos eksāmenus šajā debesu pusē un tur arī palika aizgājušo mēnešu brīvais laiks. Rasts kontakts ar vietējo latviešu sabiedrību – Valdi Krāslavieti un citiem... Strādāju par kartogrāfu-ilustātoru Britu enciklopēdijas galvenajā redakcijā. Darbs interesants, mācos jaunas metodes un esmu apmierināts. Sieva strādā vienā no vietējām universitātēm par asistenti pētniecības darbā."(Astrālijas Latvietis, 24.07.1964.)

No Čikāgas pārcelās uz Marinas apvidu Sanfrancisko tuvumā, Kalifornijas štatā. Vairākus gadus bijis arī viens no žurnāla “Jaunā Gaita” redaktoriem. Strādāja par dizaineru uzņēmumā "Bechtel Corporation". 1977. gados viņš neatteicās no izdevīga piedāvājuma pastrādāt Sauda Arābijā. Te nodzīvoja līdz 1985. gada. Ienākumi deva iespēju daudz ceļot (apceļojis 30 valstis).1978. gadā viņš pirmo reizi pēckara gados ieradās arī Latvijā.

Taču īstā kaislība bija rakstīt dzeju un darboties latviešu "mazajā teātrī sanfrancisko", kuru viņš palīdzēja veidot un kurā pats arī darbojās par aktieri.  Ar šo teātri Ivars Lindbergs 1990. gadā uzstājās arī Latvijā uz Nacionālā teātra skatuves. 1994. gadā ievēlēts par LaRA priekšsēdi. Atbalsts un darbošanās latviešu kultūras lauciņā izpelnījās visaugstāko atzinību: 2005. gadā Latvijas prezidents apbalvoja viņu ar Trīszvaigžņu ordeni

Pēc pirmās sievas Ingrīdas aiziešanas mūžībā apprecējies otrreiz. Otrā sieva bija Vija A.Bauere-Lindberga.

Zaudējis ilgā cīņā pret vēzi, Ivars Lindbergs šķīrās no šīs pasaules 2008. gada 16 septembrī. Pelnu urna apglabāta Rīgas I Meža kapos 2008. gada 17. septembrī.

"Ir jānogaida vēl līdz vakaram, lai zinātu, cik skaista bijusi diena"(ieraksts kino un teātra režisoram Varim Braslam dāvinātā grāmatā “Noklīduša Torņakalna puikas dziesmiņas”)

Pirmo savas dzejas publikāciju viņš piedzīvoja 1958. gada 21. jūnijā laikrakstā “Austrālijas Latvietis”. Tas bija dzejolis "Kāds vakars".

1961. dz. krājums "Kvintets" (kopā ar četriem citiem jaunajiem latviešu dzejniekiem) iznāca Austrālijā, tam sekoja Amerikā izdotais paša krājumi "Starp atnākšanu un aiziešanu"(1967), “Per mani pirmo, man tālāk mājas” (1976), “Manu nepabeigto viduslaiku pūšamie vārdi” (1992).

2002. gada 25. septembrī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, Pils laukumā 2, notika dzejoļu izlases “Noklīduša Torņakalna puikas dziesmiņas” (Rīga, "Neputns") atklāšanas svētki.

Ivars Lindbergs piedalījies arī Dzejas dienu pasākumos Latvijā.

"Un liktenis (vai sagadīšanās ) man ir devis asins saistību ar latviešu tautu, ar viņas valodu, vēsturi un dzīves ziņu: ar viņas šodienu un rītdienu. Neizbēgami. Mēģināju reiz būt internacionāls ciniķis, bet neizdevās. Pat savus visprivātākos, personīgos pārdzīvojumus un izjūtas vispatiesāk varu izteikt tikai latviski."

No publicētajiem vērtējumiem par Ivara Lindberga dzeju ka spilgts un precīzs jāpiemin Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta paspārnē izdotās "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" ievietotais Viestura Vecgrāvja dotais Lindberga dzejas raksturojums: "Lindberga dzeja sakņojas A.Čaka verlibra tradīcijā, intonatīvi dominē smeldze, pasaules kritisks vērojums vienkopus ar romantiskām patiesības un taisnīguma alkām. Lindberga intīmajai dzejai raksturīgs vīrišķīgs maigums un sirsnīgums, patriotiskajai lirikai – atklātība un illūziju noliegums,neticība dogmatiski uzspiestām vērtībām."

Avoti: lkr. Laiks, Austrālijas Latvietis, Brīvā Latvija

           "Latviešu literatūras darbinieki Rietumu pasaulē", Itakā, ASV, "Mežābele", 1991.

           "Latviešu rakstniecība biogrāfijās", R, "Zinātne", 2003.