Velta un Jānis Rūsiņi (traktorists un lopkope) bija laimīgi, cik vien laimīgi var būt tēvs un māte, kuriem aug trīs jaukas meitas. Jolanta jau šķita liela un patstāvīga. Cik nu to atļava tāda trīsgadīga cilvēciņa prāts un prašana, vecākā centās but īsta savu māšeļu aizgādne. Vidēja māsa Judīte jau itin droši turējās uz kājām, centās neatpalikt no Jolantas ne darbos, ne nedarbos. Jolita vēl bija pavisam maziņa. Tomēr arī viņa pavisam drīz jau būtu sākusi spert pirmos soļus lielajā brīnumainajā pasaule un sākusi teikt pirmos vārdus. Augām dienām Valdgales ciema Pirtniekos skanēja līksmas bērnu balsis ... 20. janvārī tās apklusa. Rūsiņu ģimenē ienāca neizmērojamas bēdas - Jolanta, Judīte un Jolita noslāpa. Vecāku izmisums nebija aprakstāms. Paies gadi, laiks no Veltas un Jāņa Rūsiņu atmiņas izdzēsis daudzus notikumus, bet savus bojā gājušos bērnus viņi neaizmirsīs nekad un pašpārmetumi abus vecākus neatstās visu mūžu. Kas tad īsti notika tajā liktenīgajā sestdienā? Todien Rūsiņi aizbrauca uz Dundagu pēc siena. Vasara bija sausa un neizdevās savākt tik daudz barības, lai pietiktu visu ziemu lopiem. Labi, ka paveicās sameklēt cilvēku, kas sienu bija ar mieru pārdot. Abi pieaugušie aizbrauca pēc vedamā. Meitenes palika ieslēgtas istabā, un krāsnī kūrās uguns...  Kad Velta un Jānis pulksten astoņos vakarā atgriezās, visur dūmi, krāsns priekšā dega grīda, tvans, vecāki atrada savas trīs noslāpušas meitenes... Šis notikums satraucis ne tikai valdgalniekus. Ar satraukumu par to runā Dundagā, Talsos, pat Rīgas radio stāstīja par šo traģēdiju. (Padomju karogs, 01.02.1973)