Pers Fābians Lāgerkvists (zviedru: Pär Fabian Lagerkvist; dzimis 1891. gada 23. maijā, miris 1974. gada 11. jūlijā) bija zviedru rakstnieks.

Viņš rakstījis poēmas, lugas, romānus, stāstus un esejas. Viena no centrālajām tēmām viņa darbos bija labā un ļaunā jautājums. P. Lāgerkvists izmantoja reliģiozus motīvus un tēlus no kristīgās tradīcijas savs darbos, taču nesekoja baznīcas doktrīnām. 1951. gadā rakstnieks tika apbalvots ar Nobela prēmiju literatūrā.

wikipedia.org

Pers Fabiāns Lāgerkvists dzimis 23.maijā 1891.gadā, nelielā dienvid -Zviedrijas pilsētiņā Veksjū, luterāņu ģimenē.

Ģimenē auga septiņi bērni, un Pers bija jaunākais. Beidzis skolu Pers sāka studijas Upsalas univeritātē, studēja mākslu un literatūru.

1912.gadā viņš publicēja savus stāstus un dzeju  "cilvēki".

Pirmais teorētiskais darbs tika izdots un saucās "Māksla, vārds un lietišķā māksla", kurā tika atklāti savi mākslas uzskati.

Sabiedrība sāka atzīt Peru Lagerkvistu 1916.gadā pēc ekspresioniskā manierē izdotu poētisku krājumu "Toska".

Pirmā pasaules kara gados dzīvojis Dānijā, sarakstījis lugas.Vēlāk atgriezies Zviedrijā, un ķļuvis par teātra kritiķi, turpinādams publicēt dzeju un lugas. Lielākoties darbi ir piesātināti ar pesimismu un apjukumu.

Pēc ilgas ceļošanas 1920-tajos gados Lagerkvista pesimismu darbos pamazām sāk nomainīt optimisms, izdevums "Laimīga cilvēka ceļš" un "Sirds dziesmas".

1930-tajos gados  rakstnieka radošajā darbībā  parādās humānisms.Atspoguļojās cilvēku politiskās un sociālās problēmas,rakstnieks  kritizē fašimu, kā arī atspoguļo cilvēku dažādos dzīves sarežģījumus.