Andžejs Vajda bija poļu kinorežisors. 2000. gadā saņēmis ASV Kinoakadēmijas goda balvu ("Oskaru") par mūža ieguldījumu kinomākslā un Eiropas balvu- ("Zelta Palmas zaru"), 2001. gadā kļuva par Franču leģiona goda komandieri, (kopš 1982.gada bija leģiona goda virsnieks).

Francijas Goda leģiona krusts ir vecākais Francijas apbalvojums, ko 1804. gadā iedibināja Napoleons Bonaparts, un poļu režisoram tas piešķirts par mūža ieguldījumu kinematogrāfijā.

Andžejs Vajda dzimis Polijā, Suvalkos, skolotājas un poļu armijas virsnieka ģimenē. Pēc Vācijas-PSRS iebrukuma Polijā 1939. gadā, tēvs tika arestēts un nošauts PSRS izveidotās Katiņas gūstekņu nometnē.

1942. gadā Vajda iesaistījās poļu pretošanās kustībā pret vācu-krievu okupāciju.

Pēc kara studējis glezniecību Krakovas mākslas skolā un kino Lodzas kinemotogrāfijas institūtā.

1955. gadā uzņēmis pirmo filmu.

Darbi

Andžejs Vajda darbojās poļu skolas kinovirzienā un ir uzņēmis šādas filmas:

• Paaudze, (Pokolenie, 1955)
• Kanāls, (Kanal, 1956)
• Pelni un dimants, (Popiół i diament, 1958)

Poļu skola bija poļu kinomākslas virziens 20. gs. 50. gados un uzņēma psiholoģiskas drāmas par cilvēku likteņiem Otrajā pasaules karā un pēckara apstākļos.

Arī uzņēmis nozīmīgas politiskas filmas:

• Marmora cilvēks, (Człowiek z marmuru, 1976)
• Dzelzs cilvēks, (Człowiek z żelaza, 1981)
• Dantons, (Danton, 1982)
• Velni, (Les possédes, 1988, pēc Dostojevska)
• Katiņa, (Katyń, 2007)

Ekranizējis arī poļu literatūras klasikas darbus:

• Pelni, (Popioly, 1965, pēc Žeromska)
• Kāzas, (Wesele, 1973, pēc Vispjaņska)
• Apsolītā zeme, (Ziemia Obiecana, 1974, pēc Rejmonta)
• Pans Tadeušs, (Pan Tadeusz, 1999, pēc Mickēviča)