Stokholmā 89 gadu vecumā 1991.gada 18.decembrī mirusi gleznotāja Milda Liepiņa. Liepiņa dzimusi 1902.g. 28.jūnijā Rīgā tirgotāja Freidenberga ģimenē. Sava mūža pirmo pusi viņai bija lemts pavadīt Latvijā. Skolas gaitas sāktas Maldoņa ģimnāzijā, bet tās bija jāpārtrauc Pirmā pasaules kara laikā, dodoties pirmo reizi bēgļu gaitās uz Krieviju. Atgriežoties Latvijā viņa nobeidza 3.Rīgas pilsētas ģimnāziju. Jau agrā bērnībā viņa sāka zīmēt, attēlojot uz papīra pieredzēto. Skolas gados nācās saskarties ar pazīstamiem latviešu māksliniekiem: Maldoņa ģimnāzijā ar gleznotāju Robertu Šternu, 3. Rīgas pilsētas ģimnāzijā ar Vodemāru Toni, kurš tur mācīja mākslas vēsturi.
Mākslas akadēmija Rīgā tai laikā vēl nebija noorganizēta, un viņa iestājās Latvijas Universitātē mākslai tuvu stāvošā arhitektūras fakultātē. Bet fakultātes pirmie kursi bija pārslogoti ar daudziem tehniskiem, grūti apgūstamiem priekšmetiem kā statiku, mehāniku, augstāko matēmatiku u.c, kas atbaidīja vienu otru mākslinieciski ievirzītu studentu. Tādēļ, kad atvēra Mākslas akadēmiju, vairāki arhitektūras studenti, arī Liepiņa, pārgāja uz Akadēmiju. Akadēmijā Liepiņa mācās Prof.V.Purvīša ainavu meistardarbnīcā, kuru viņai vēl izdevās nobeigt Otrā pasaules kara laikā 1944.gadā ar diplomdarbu "Mazpilsēta". Bet viss sastrādātais bija jāpamet, un ar vienu no pēdējām bēgļu laivām viņa 1945.gadā nonāca Zviedrijā.
Nokārtot ikdienas dzīvi svešos apstākļos viņai daudz palīdzēja Latvijā iegūtā mākslinieciska izglītība. Viņai nebija jāpārskolojas, bet savu prasmi varēja pielietot strādājot Valsts dabas vēstures muzeja paleozooloģiskajā nodaļā. Tikai no glezniecības bija jāpārorientējas uz grafiku, ļoti precīzi, pedantiski ar mikroskopa palīdzību zīmējot dažādas sīkbūtnes, insektus, fosīļus zinātnisku pētījumu ilustrācijām. Šai darbā muzejā viņa palika ne tikai līdz pensijas vecumam, bet arī dažus gadus pēc tam. Viņa kļuva par atzītu ilustratori zinātniskām grāmatām, pagatavojot lielu daudzumu mākslinieciski vērtīgu grafiku, kas saglabātas daudzās publikācijās gan
Zviedrijā, gan ārpus tās Dānijā, Vācijā, Francijā un citur.
Mildas Liepiņas lielā kaislība tomēr bija glezniecība. Tai viņa varēja nodoties tikai brīvajā laikā un to darīja, cik vien tas bija iespējams. Raksturā būdama nosvērta un neuzkrītoša, viņa sabiedrībā vairāk klausījās kā runāja. Tomēr viņa uzņēmās arī sabiedriskus pienākumus, ilgus gadus darbodamās Eiropas Latviešu mākslinieku apvienības (ELMA) valdē, kur palīdzēja organizēt un aktivizēt biedrības darbību.

Glezniecībā viņu saistīja dabas motīvi, ainavas, mazpilsētiņu ielu skati, žanri un puķu ziedu krāsas un formas. Jaunus impulsus šādiem motīviem viņa atrada daudzajos ceļojumos, kuros viņa devās gandrīz ik gadus, apmeklējot dažnedažādas zemes. Gadu gaitā sakrājās darbi no Zviedrijas kalniem, no Bretaņas, Dienvidslāvijas, Itālijas, Grieķijas, Ceilonas. Intensīvā maizes darbā strādājot, viņai neizdevās izveidot plašākas izstādes. Viņas darbi bija kopējā Baltijas mākslinieku izstādē Stokholmā 1946.g. Tādi bija skatāmi dažādās vietēja rakstura izstādēs, kā Dziesmu svētkos Hamburgā un Hanoverā, Gēteborgā, Malmē, Jenčepingā un citur. Kādu Liepiņas gleznu iegādājās Malmes pilsētas muzejs.
Lielais vairums Liepiņas darbu, kuros ir saglabāts Latvijas Mākslas akadēmijā iegūtais viņas skolotāja Vilhelma Purvīša gars, pārveidots viņas īpatnējā skatījumā, atrodas viņas atstātajā mantojumā. Jācer, ka šis vērtīgais devums latviešu mākslai neies zudumā, bet to izdosies paturēt nākamām paaudzēm kā latviešu glezniecības labu paraugu.

Avots: Brīvā Latvija, 27.01.1992