Cenša Mārtiņa Eņģeļa  dzīves gājums

Cens Mārtiņš Enģels (ģimenē vairāk dēvēts vārdā Censis) piedzima 1913. gada 14. jūnijā Dzelzavas “Veckrogos” kā astotais bērns  10 bērnu ģimenē.

Tēvs Kārlis Ludvigs  Eņģels dzimis 1877. gadā,

māte Johanna Anna, meitas uzvārdā Žeiba, dzimusi 1879. gadā kaimiņu – Kraukļu pagastā.

Ir apzināti Eņģeļu senči līdz 1751. gadam, visi  dzimtas vīrieši dzīvojuši Dzelzavā, “Zīļu” mājās. Eņģeļi piederēja  Cesvaines draudzei.

Cenša vecāki bija nabadzīgi, gājuši kalpu darbos, kādu laiku strādājuši Jaungulbenē (Neu-Schwanenburg) un dzīvojuši “fabrikā”, kā ierakstīts baznīcas grāmatā pie 1905. gadā dzimušā un 1907. gadā mirušā bērniņa Bruno datiem. Tajā laikā vienīgā fabrika Jaungulbenē bija  sērkociņu stiebriņu ražotne "Švāndorfs".

Tēvs Kārlis Ludvigs bija aizrāvies ar revolucionārām idejām, viņa laiks, kā stāstīja Cens, bija 1905. gada nemieri. Jādomā, ka viņa dalība šajos notikumos vairāk izpaudās, morāli atbalstot kustību un piļu dedzināšanu, jo Kārlis Ludvigs nekādā veidā netika represēts vai sodīts – nevienā pieejamā avotā par 1905. gada revolūcijas dalībniekiem vai sakarā ar to sodītajiem viņa vārds nav atrodams.

Agrā bērnībā Censim bija jāpiedzīvo ne vien trūkums, bet arī ģimenes smagās bēgļu gaitas uz Tveras guberņu 1919. gada maijā. Tā paša gada sākumā tēvs Kārlis Ludvigs savas sociālistiskās pārliecības dēļ bija iekūlies avantūrā, kas izrādījās liktenīga visai ģimenei: viņš ticis ievēlēts Dzelzavas pagasta izpildkomitejā par priekšsēdētāja biedru. Turpmākie vēsturiskie notikumi liedza atgriezties Latvijā, un viņš kopā ar vecākajiem dēliem Paulu un Oskaru palika Krievijā, bet  māte Johanna  viena ar 6 mazgadīgu bērnu pulciņu atgriezās Latvijā. Johanna  ar visiem 6 bērniem policijas uzraudzībā tikusi vesta caur Balvu un Gulbenes cietumiem, tad nogādāta atpakaļ Dzelzavā. Kārlis Ludvigs ticis izsludināts meklēšanā kā komunists   – meklēšana  turpinājusies līdz pat 1940. gada jūnijam:  viņa fotogrāfija bija izlikta Rīgas prefektūrā pie sienas, kaut gan, pēc neoficiālām ziņām,  viņš bija miris  jau 1928. gadā kādā komūnā Tveras guberņas Braginas ciemā.  

Tā Cenša bērnība no 6 gadu vecuma arī pagāja bez tēva un vecākajiem brāļiem, viņu un brāli Kārli audzināja māte un vecākās māsas Milda, Vilma un Ērika. Ērika atcerējās, kā viņa “vicojusi puišeļus ar nātrēm pa stilbiem”.

No 10 gadu vecuma – no 1923. gada  līdz 1928. gadam  Cens  apmeklējis Dzelzavas II. pakāpes pamatskolu.  Skolā viņam, kā bez tēva augušam,  liela autoritāte bijis skolotājs Kārlis  Dankers.

No 1929. gada jūnija līdz  1930. gada jūnijam  Cens bija  māceklis mehāniskajā darbnīcā Alūksnē. Alūksnē viņam izsniegta arī pirmā pase.

No 1930. gada augusta  līdz 1931. gada jūnijam Cens  kā atslēdznieks strādājis  ratu un atsperu darbnīcā Rīgā, Matīsa ielā 31.

No 1931. gada jūlija līdz  1934. gada aprīlim Cens strādājis   uz traktora “Internacional Harwester” “Krāmeros” – Zemgalē, Šķibes pagastā (9 km no Dobeles).

No 1935. gada līdz 1936. gadam Cens bijis obligātajā karadienestā.

Pēc obligātā dienesta laika beigām Cens  turpināja virsdienestu Auto-tanku pulkā kaprāļa pakāpē.  No 1940. gada aprīļa bijis seržants Bruņotajā rotā, jo no 1939. gada oktobra līdz 1940. gada aprīlim izglītojies virsnieku vietnieku kursos, kurus beidzis ar teicamām sekmēm

1941. gada 18. janvārī  28 gadu vecumā  Cens  apprecējās ar divus gadus jaunāko Austru Puriņu (dz. 1915. gadā). Iepazīšanās notika ļoti romantiski 1939. gada rudenī (par to stāstīja Cens pats): viņš braucis tramvajā pa Kr. Barona ielu un kādā pieturā ievērojis izskatīgu sievieti sarunājamies ar draudzeni. Cens ilgi lūkojies pa tramvaja logu un pēc divām pieturām nolēmis izaicināt likteni:  izlēcis no tramvaja un steidzies atpakaļ. Viņa tur vēl stāvējusi! Cens vienkārši gājis klāt un stādījies viņai priekšā !

Austra bija mūziķe – dziedāja un spēlēja vijoli. Ir saglabājusies kāda Austras vēstule, kurā viņa raksta, ka ir uzaicināta dziedāt koncertā Citadeles baznīcā un tādēļ mācās “pavisam jaunas dziesmas”.

Pēc 6 mēnešiem sākās dramatiskie notikumi Litenē, kur Cens bija mācībās. Laimīgas sagadīšanās pēc viņam bija izdevies  palikt  dzīvam un sveikam, bet jau pēc dažām dienām sākās karš. 

No 1941. gada augusta Cens bija montieris mehāniķis šoseju un zemes ceļu mehāniskajās darbnīcās Rīgā, Ūnijas ielā 19. Šo darbavietu, vācu armijai ienākot Rīgā,  pārņēma organizācija “Todt”.   

1943. gada 28. maijā nomira Austra. Lūk, ko Cens stāstīja par šo traģisko negadījumu: Austra pārnākusi mājās (viņi dzīvoja Tomsona ielā) un steigusies pagatavot pusdienas vai vakariņas. Ikdienā ēdiens gatavots uz  prīmusa, kam  lietoja degmaisījumu “Latols” (benzīna un spirta sajaukumu). Tajā reizē, steigā atbrīvojot vietu, Austra uz brīdi ielikusi prīmusu malkas plīts cepeškrāsnī, bet to piemirsusi. Iekurot malkas plīti, prīmuss eksplodēja,  Austra tika nāvējoši  ievainota un pēc divām dienām slimnīcā nomira.

1944. gada 4. februārī  Censi  iesauca Latviešu leģionā. Viņš dienējis 19. divīzijas Tanku daļā “Panz-Jeger Abteilung.” Pēc apmācībām Vaiņodē nosūtīts uz fronti pie Krasnoje  un nogājis visu leģiona ceļu līdz Kurzemes katlam. Piedalījies  divās Kurzemes lielkaujās kā trauksmes vada komandieris. Pēc kaujā gūtās kontūzijas apbalvots ar Ievainojuma zīmi. Saņēmis arī Dzelzs Krusta kavaliera nozīmi – par drošsirdību, kaujas apstākļos izglābjot no drošas nāves 8 karavīru grupu.

1944. gada 28. decembrī Lestenē, pildot kaujas uzdevumu kā vada komandieris, Cens  atradās artilērijas apdraudētā joslā. Sprāgstot smagās artilerijas  lādiņam blakus durvīm  pie ārsienas, sagruva Lestenes Pastorāta mūra ēkas gals un apraka zem akmens un ķieģeļu  gruvešiem Censi un vēl  sešus karavīrus. Cens, atrazdamies uz ēkas sliekšņa, bija  saņēmis paralizējošu triecienu un, tāpat kā pārējie, bija  pilnīgi apbērts  ar ēkas drupām.

Otrais Pasaules karš Censim  beidzās pie Variebas, Kandavas novada Vānes pagastā.

26. maijā plkst. 10.26 bija sācies Cenša ceļš uz filtrācijas nometni -  izsūtījumu uz Kolimu. Cens bija starp tiem 2400 latviešu karavīriem, kas  67 vagonu vilciena sastāvā tika vesti caur  Daudzevu – Krustpili –Vladivostoku, tad ar kuģi pa Ohotskas jūru  uz Kolimu. “Tādus sastāvus no Kurzemes desmitiem nosūtīja uz Plašo, jo mūsējie gūstā krita ap 30000. Divu gadu laikā Kolimā badā un salā  no  2400 zēniem mājās 1947. g. 9. martā atgriezās 183.  “Ak, Latvija! Kur tavi dēli!”

Cenša 1995. gadā pierakstītās atmiņas par izsūtījumu lasāmas nodaļā “Cenša pieraksti 1995”.

Pēc atgriešanās no Kolimas Cens sāka strādāt par elektriķi Rīgas Psihiatrijas slimnīcā un tur iepazinās ar 12 gadus jaunāku  kuldīdznieci skaisto medmāsu Mirdzu Kuršinsku. .

1949. gada 1. septembrī  Cens un Mirdza apprecējās. Mirdzai bija jāatgriežas Kuldīgā, lai palīdzētu vecākiem saimniecībā. Viņas sapņiem par studijām augstskolā nebija lemts piepildīties, jo bija jāskolo jaunākais brālis Ilgvars un kādam bija jāpaliek mājās pie vecākiem un saimniecības. Tur bija vajadzīgas arī spēcīgas vīrieša rokas. Mirdza esot rakstījusi vēstulē Censim uz Rīgu : “Brauc uz Kuldīgu, pļaviņa Tevi gaida!” Un Cens arī brauca un darīja visus darbus.

Saimniecībā bija govis un cūkas, vistas, dārzs, kartupeļu vagas, siena pļavas.  Līdzās tam bija arī darbs Kuldīgas rajona rūpkombinātā, Padures keramikas cehā, Kuldīgas metālcehā līdz 1987. gadam.

1953. gadā 14. februārī piedzima vienīgais dēls Arnis.  Censim tad  bija jau 40 gadi.

1986. gadā smagi saslima  sieva Mirdza, tika pieņemts lēmums likvidēt saimniecību, māju pārdot un pārvākties uz dzīvi Rīgā pie dēla. Mirdzas veselība strauji pasliktinājās. Cens viņu pilnībā aprūpēja un apkalpoja: no rītiem apmazgāja, saģērba, iesēdināja segās un spilvenos. 1990. gada 19.jūlijā  Mirdza nomira.

 Cens otro reizi kļuva par atraitni.

Cens palīdzēja mājas darbos, lasīja visas avīzes pēc kārtas, vakaros lasīja mazdēliem,  bet, galvenais, viņš piedzīvoja Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Cens iestājās Latvijas Karavīru biedrībā, sāka pierakstīt savas kara un izsūtījuma laika atmiņas.

1991. gadā ar māsas Ērikas dēla atbalstu un palīdzību Cens  viens pats lidoja uz Angliju. Tur viņš satikās ar māsu Ēriku, ko nebija redzējis faktiski kopš 1944. gada – 47 gadus!

Ērika ar 3 mēnešus veco bērnu kopā ar māsam Gaidu un Mildu 1944. gada septembrī ar vācu kuģi pameta Latviju un pēc Vācijas bēgļu nometnēs pavadītajiem gadiem nonāca Anglijā. Gaida un Milda nonāca Austrālijā, viņas Cens vairs nekad nesatika.

Brauciens uz Angliju Censim bija satraucošs piedzīvojums. Viņš turpināja sarakstīties ar Ēriku un sāka sarakstīties arī ar māsu Gaidu, kura ar ģimeni dzīvoja Austrālijā.

Deviņdesmitajos gados, kad Censim jau bija pāri 80, viņš bija ļoti aktīvs un darbīgs: daudz lasīja, sarakstījās ar māsām un draudzenēm . Cens vienmēr  piedalījās mājas viesībās, izklaidējot viesus ar saviem stāstiem, dzejoļiem  un anekdotēm.

Cens Mārtiņš Enģels  nomira 2004. gada 27. maijā gandrīz sasniedzot 91 gada vecumu.

Cens nodzīvoja garu un sarežģītu mūžu. Daudz bija pārdzīvojumu un briesmu, bija prieka brīži un traģēdijas, bija smags darbs un kardināli dzīves pavērsieni. Bet ir pilnīgi droši, ka visu dzīvi Censi sargāja un pavadīja sargeņģeļi, pat vissarežģītākajās situācijās karā un Kolimā. Tikai 40 gados viņam piedzima vienīgais dēls, bet Censim bija lemts piedzīvot dēla veiksmīgo ārsta karjeru, mazdēlu pilngadību un pieaugšanu, bezrūpīgu dzīvi vecumdienās.

Ar šo aprakstu apliecinām savu cieņu un mīlestību Censim Mārtiņam Eņģelim, vēloties  saglabāt atmiņas par šo izcilo cilvēku viņa mazmazbērniem un tālākajām paaudzēm.