LPSR VDK pēdējais (1990-1991) vadītājs, ģenerālmajors. 

Dzimis Rīgā, strādnieku ģimenē.

LKP biedrs no 1960. līdz 1991. gadam

1956. gadā beidzis Rīgas industriālo politehnikumu

1956. gadā sācis strādāt Rīgas Autoelekroaparātu rūpnīcā («Автоэлектроприбор» г. Рига)

Iesaukts Padomju okupācijas armijā

No 1959. gada darbojies dažādos LĻKJS (komjaunatnes) amatos. 

No 1963. gada Bauskas rajona LĻKJS pirmais sekretārs.

No 1965. gada Rīgas Kirova rajona LĻKJS pirmais sekretārs un LĻKJS CK nodaļas vadītājs

1967.- 71. gados mācījies un beidzis Lietuvas KP CK Augstāko partijas skolu. Sācis strādāt Latvijas KP CK 

No 1972. gada sācis strādāt okupācijas varas drošības struktūrās. Apmeklējis F. Džeržinska VDK Augstskolas kursus vadošajam operatīvajam personālam (руководящего оперативного состава Высшей школе КГБ при СМ СССР). 

1972. gadā sācis strādāt LPSR Ministru padomes VDK 5. daļā (vēlāk- 5. dienestā)

1974. gadā sasniedzis majora dienesta pakāpi

No 1984. gada LPSR VDK 5. Pārvaldes priekšnieks.

No 1986. gada līdz 1989. gadam Latvijas PSR VDK priekšsēdētāja vietnieks, pēc tam Latvijas PSR VDK 5. Pārvaldes (jeb PSRS VDK "3" pārvaldes) vietnieks (заместитель начальника отдела 5-го Управления — Управления «3» КГБ СССР)

1990. gadā paaugstināts ģenerālmajora dienesta pakāpē

No 1990. gada marta līdz 1991. gada augustam LPSR VDK priekšsēdētājs; vēlāk nomināli kā likvidētās LPSR VDK vadītājs, nodevis lietas Latvijas drošības struktūrām.

No 1992. gada marta sācis strādāt dažādās bijušo LKP/ LĻKJS biedru izveidotās firmās tranzīta un banku jomā kā drošības padomnieks.

Dzīvoja Rīgā.

Par darbību okupācijas represīvajās struktūrās, līdzīgi kā viņa vadītāji- LKP/ LĻKJS nomenklatūra - nav tiesāts. 

2006. gadā izdeva memuārus "Čekas ģenerāļa piezīmes"

Pateicoties PSRS VDK un arī paša Johansona rīcībai, varas nosacītā pāreja no centralizētās PSRS kompartijas vadības Latvijas nacionālkomunistu rokās un "Latvijas neatkarības atjaunošana" notika samērā mierīgā veidā.

Latvijas VDK tiešā vadība - LKP nacionālkomunisti, komjaunatnes un padomju laika aktīvisti ar savu pieredzi un sakariem saglabāja varu gan Parlamentā, gan daudzās pašvaldībās, savukārt, saasinoties politiskai konkurencei, šī LKP bijušo komunistu pārstāvība un nesodamība nodrošināja VDK štata un arī ārštata darbinieku neaizsakaramību līdz pat 2017. gadam, kad cīņā par politisko varu un ietekmi sāka izmantot arī padomju laika  paaudzes diskreditāciju, kas visvairāk un personīgi skāra tieši šo perosnu loku, tādējādi izslēdzot tos no politisko konkurentu loka.

***

Edmunds Johansons, būdams pakļauts Maskavai ( VDK priekšnieks Vladimirs Krjučkovs, viens no galvenajiem pučistiem) klusi un mierīgi sadarbojās ar Godmaņa valdību un Augstāko Padomi, jo bija pazīstams ar Anatoliju Gorbunovu. Pēdējais, kā zināms, šajā laikā cieti nostājās par neatkarības atjaunošanu un bija cienīts un mīlēts sabiedrībā. Johansons nepieļāva Latvijas VDK iekšienē neatkarības pretinieku aktīvas un organizētas pretošanās darbības.

Centrālajā aparātā, tāpat kā daudzās citās drošības un spēka struktūrās, kuas vairāk vai mazāk bija tieši pakļautas Maskavai, notika pamatīga škelšanās - nacionālo kadru vairākums bija lojāli notiekošajam un aktīvi iesasitījās Atmodas procesos. VDK struktūrās Atmodas pretinieki vairāk turējās ap Johansona pirmo vietnieku, ģenerāli Jāni Trubiņu, bet pašu uzskatīja par padomju iekārtas un ideālu nodevēju.

Pēc augusta puča sākotnēji bija projekts veidot Latvijas Republikas Valsts drošības ministriju, kurā izmantot arī VDK pieredzējušos un netkarību atbalstošos darbiniekus. Johansons šajā jomā sniedza pamatīgu atbalstu. Vēlāk daudzi VDK darbinieki uzsāka darbu Aloiza Važņa vadītajā Iekšlietu ministrijā speciāli veidotā Informācijas dienestā, uz kura bāzes vēlāk tika izveidota Drošības policija (vēlāk -  Valsts Drosības dienests).