Eduards Morics Zilbers dzimis 1860. gada 11. septembrī Meņģeles pagasta Siliņos skolotāja, Meņģeles baznīcas ērģelnieka, Friča Zilbera ģimenē. Viņam vēl bija viena māsa un trīs brāļi.

Mācījies Madlienas draudzes skolā (1876‒1878), Aderkašu pareizticīgo draudzes skolā (1878‒1892), pēc tam Baltijas Skolotāju seminārā Rīgā (1878‒1882), kur pievērsās literatūrai.

Pabeidzis semināru, strādāja par palīgskolotāju Dzērbenes draudzes skolā (1882-1884), piedalījās Dzērbenes sabiedrības dzīvē, bet kādā izrīkojumā nolasītā dzejolī izsmēja mācītāju, tā iemantodams dumpinieka slavu.

Sanaidojies ar mācītāju, jaunais skolotājs devās uz Ufas guberņu, kur strādāja par skolotāju latviešu kolonijā Austrumciems (1884‒1887).

Dzīvodams Krievijā, tulkoja, rakstīja dzeju un prozu, ko ar pseidonīmu Sudrabu Edžus publicēja periodikā.

Sarakstījis poēmas

• Ķeistuta loms,
• Lietavas virsaitis (abas 1885) u.c.

1887. gadā Sudrabu Edžus atgriezās Latvijā, strādāja Liepājas apriņķa Gramzdas ministrijas skolā (1888-1906).

Šajā laikā kļuva pazīstams rakstnieks.

Sarakstīja poēmas

• Atmiņas par divām dzimtām,
• veco Dūdaku un mani pašu (periodikā 1898),
• Kā Petrs izlīga ar Mozu (per. 1899).

Dzejas valoda izceļas ar īpašu melodiskumu. Dzejoļi izkaisīti periodikā, labākie ‒ dzimtenes un dabas dzejoļi.

Periodikā publicēti Sudrabu Edžus reālistiskie stāsti

• Pēteris Kains (1894),
• Kā gāzenieši tika pie jauna skolas nama (1896) u.c.,

kuros stāstīts pat tautskolotāju cīņu ar tumsonību un sadzīves nebūšanām.

Vērtīgākā prozas daļa ir jaunatnei veltītie stāsti

• Dullais Dauka (1900),
• Pusmāsas dēls (1904),
• Kaukšķītis (1912; visi periodikā).

Par šiem darbiem Latviešu rakstniecībā biogrāfijās rakstīts:

„Tajos psiholoģiski pārliecinoši rādīta neordināras, jūtīgas personības veidošanās, tās sadursme ar sabiedrības neizpratni un naidu. Labākajos stāstos akcentēta doma par personības brīvas, dabiskas attīstības nepieciešamību."

Sudrabu Edžus piedalījās 1905. gada revolūcijā Kurzemē, tāpēc 1906. gadā bija spiests bēgt uz Krieviju.

1907. gadā devās uz Baku, kur līdz 1918. gadam strādāja par skolotāju un atsāka nodarboties ar literāro darbību, tulkoja Ļ. Tolstoja, A. Čehova, V. Garšina, N. Gogoļa darbus, ko izdeva apgāds Dzirciemnieki.

Īpašu Sudrabu Edžus darbu ciklu veido tā saucamie emigrantu stāsti: Svešumā, Aizpieters (abi 1910) u.c.

Vēlāk darbojies dažādās vietās Krievijā.

Kopš 1924. gada Maskavā, kur bijis korektors, vēlāk pievērsies tikai literārai darbībai. Savos darbos rādījis dažādu "šķiru" dzīvi jaunajos padomju varas apstākļos. Darbiem neliela literārā vērtība.

Miris 1941. gada 30. janvārī Maskavā, kur kremēts un pārapbedīts Raiņa kapos Rīgā.

Avots: https://www.letonika.lv

           Padomju Latvija, 31.01.1941