Anna Grapmane Kalniņa jeb Kalniņ-Anniņa, kā viņu draugu pulkā dēvēja, bija no Grapmaņu dzimtas, un vēlāk viņa Grapmaņos arī ieprecējās. Viņas tēvs Dāvis Grapmanis no Ādažiem (1864-1916) bija pasta ierēdnis Pārdaugavā. Māte - Lote Rumpe no Kalsnavas puses (1875-1912), nomira, kad Anniņai bija astoņi gadi, tāpēc par vecmāmiņu zināms maz. Daudz nezinām arī par Anniņas tēvu, kas mira četrus gadus vēlāk Krievijā, kad Pirmais pasaules karš jau bija sācies un viņš ar bērniem pārcelts uz Orlas pilsētu. Pēc kara Anniņa un viņas par gadu vecākais brālis Emīls Grapmanis vieni atgriezās Rīgā. Emīls pabeidza kara skolu un sekmīgi kalpoja Latvijai. Anniņa skolas gaitas sāka Āgenskalnā, kara laikā mācījās Krievijā, ģimnāziju beidza pēckara Rīgā. Viņas tēvocim Pēterim Rumpem bijušas četras biļetes uz Latvijas valsts pasludināšanas aktu, bet Anniņa tajā neieradās, jo tovakar bijis jāmācās. Visiem pazīstamajā Latvijas proklamēšanas akta attēlā primajā rindā pa labi redzami tikai mātes tēvoča Pētera Rumpes, tantes Emīlijas un 15 gadus vecā brāļa Emīļa Grapmaņa pakauši. Anniņa Latvijas Universitātē 1931. gadā ieguva maģistra grādu vēsturē un sāka strādāt par skolotāju Beķera ģimnāzijā. Studiju laikā viņa iestājās korporācijā Daugaviete, kurai bija uzticīga visu mūžu. Korporācijā viņai arī radās ilggadējas draudzības. Divdesmit gadu vecumā Anniņa apprecējās ar Aleksandru (Sašu) Kalniņu, kas tai laikā vēl studēja medicīnu. Sašas māte arī bija no Grapmaņu dzimtas. Saša bija deviņus gadus vecāks un jau daudz agrāk iestājies Selonijas konventā. Saša un Anniņa kopīgi piedalījās korporāciju dzīvē, apmeklēja kultūras sarīkojumus Rīgā, abi interesējās par Latvijas un pasaules politiku. Viņu laulība tomēr izira, un viņa viena gādāja par divām meitām, kad tās jau bija ģimnāzistes un studentes. Interese par vēsturi izraisīja vēlēšanos apceļot pasauli, viņa arī daudz domāja par pasaules politiku. Pensionējusies viņa tūlīt centās apceļot zemes, par kurām bija mācījusies tais laikos, kad tikai naudīgi ļaudis apskatīja pasauli. Vecumdienās
viņa klausījās televīzijas ziņās ar mazu globu pie rokas, jo pārmaiņu pasaules ģeogrāfijā bij tik daudz, ka tām visām vairs nevarēja tik viegli izsekot. Interese par visu, kas notika pasaulē viņu mudināja turpināt izglitību. Piecdesmit deviņu gadu vecumā viņa Sirakūzu universitātē ieguva Ph. D. grādu Krievijas un ASV vēsturē, līdztekus mācot krievu valodu un literātūru universitātes Slavu valodu un literatūras fakultātē. Skolotājas darbam Anniņa nodevās sirsnīgi un nopietni. Par studentu sekmēm viņa pati uzņēmās pilnu atbildību, un viņai šķita, ka studenta neveiksmē vainojams viņas pašas neveiksmīgs darbs. Neskaitāmi bijušie studenti vēlāk gadiem ilgi viņu apciemoja un sūtīja vēstules un sveicienus. Sirakūzu universitāte Anniņai pensionējoties piešķīra emeritētā profesora titulu. Anniņa bija skolotāja Rīgā, vēlāk DP nometnēs un Sirakūzās, taču viņas vispaliekošākais darbs varbūt ir literātūras tulkošana no svešvalodām latviešu valodā. Krievu un vācu valodu viņa prata tikpat labi kā latviešu. Angļu un franču valodā viņa tekoši lasīja, un tulkojot citas sveš valodas viņa reizēm izmantoja kā palīgvalodas. Viņas pirmais tulkojums, Sigrijas Unsetes Gymnadenia izdots 1932. gadā, kad Anniņai bija 28 gadi un audzināma četrgadīgā Solvita. Mūsdienās dažkār raksta par jaunām sievām un meitām, kuras lielpilsētās vienlaikus ar pienākumiem ģimenē veido karjeru; acīmredzot tas bija iespējams arī Rīgā aizritējušā gadsimta 20. gados. Annas Kalniņas tulkotās grāmātas atrodamas Nacionālajā bibliotēkā. Vairāki tulkojumi iespiesti laikrakstu turpinājumos.