Artistu pāra Olgas un Niklāva Strunkes meita vēl bērna gados nostaigāja bēgļu ceļu gar Kurzemes piekrasti. Gaidot glābēju laivas uz Zviedriju, citi stiepa ko nu varēdami no paglābtās mantības. Zanzas tēvs savus sarullētos audeklus. Zanza nesa uz ceļa atrastu pussabrauktu svešu kucēnu. Nesa, to mierinādama, nesa to jau izdzisušu, jo bēgļu rinda nedrīkstēja apstāties. Pirmajiem cietsirdīgajiem Stokholmas svešuma gadiem, pelēkajām darba stundām, noguruma pilnajām vakarskolas lekcijām Zanza gāja cauri ar nosargātu sapni par kaut ko citu — skaistu, tīru, trauslu. Mākslinieciskā apdāvinātība ļāva viņai īstenot savu vīziju Stokholmas Leļļu teātri — Marionetteater — kur viņa savām rokām veidoja aizkustinošo meitenes Māritas tēlu no zviedru eposa Himmlaspelet (Ceļš uz debesīm). Trausla kā puķes zieds, viņa degoši nacionāla nepiekāpīgi turējās pret toreiz tik izdevīgajiem sarkanajiem uzpircējiem. Zanza — tas kādā afrikāņu valodā nozīmē Kokli, stāstīja Olga Strunke. Zanza, baltā lilija, teica viņas draugi, kuri neaizmirsīs viņas čukstošo piekļaušanos. Dzīves biedrs no Rīgas skolnieku pulciņa, Vitauts Līdums — Vitausītis — sargāja viņu no dzīves vētrām. Nu ir tikai atmiņa no Pasaciņas. Zemes virsū nav tai mājas.

Avots: Brīvā Latvija, 01.07.1996