Dzimis 1907. gada 20. oktobrī Vitrupes pagasta (agrāk Ķirbižu) pamatskolā. Tēvs Fricis Vītols ir skolas vadītājs, pārzinis; māte Hermīne (dzim. Caka), māsas Austra un Zelma. Daumants jau sešu gadu vecumā sāk izglītības gaitas tēva vadītajā skolā. To pabeidzis, vienu gadu mācās Limbažu valsts vidusskolā un 1922. gada rudenī iestājas Rīgas skolotāju institūtā, ko pabeidz 1926. gadā. Rīgas skolotāju institūtā, ko vada prof. Ludis Bērziņš, ir visai augsts mācību līmenis ar izcilu pedagogu personālu, īpašu uzmanību veltījot muzikālajai audzināšanai, koru vadoņu sagatavošanai nesen nodibinātās Latvijas celšanai un veidošanai, kas šai mācību iestādē bija enerģiskā, zinīgā diriģenta, teorētiķa, mūzikas vēsturnieka, vēlāk konservatorijas profesora Jēkaba Vītoliņa ziņā. Jau 1925. gadā institūtā Daumants vada vīru dubultkvartetu. Tā ir īpaša atzinība un reizē arī „diplomdarbs", ko Vītoliņš piešķir izraudzītajiem absolventiem: skolas nobeiguma koncertam sagatavot un novadīt dziesmu ar ap 200 balsu lielo institūta kori. Daumantam tā ir Emīla Dārziņa Sapņu tālumā. Skolotāja diplomu saņam ar īpašu ierakstu: leteicams kā dziedāšanas skolotājs un kora vadonis. Pēc skolotāju institūta pabeiguma Daumants mūzikālo izglītību vēl papildina Rīgas Pirmā mūzikas institūtā (teorijā, kompozicijā un klavieru spēlē), kur viņa skolotājs ir arī komp. Jānis Ivanovs. Pirmā skolotāja darba vieta ir Valmieras apriņķa Umurgas pamatskolā (1926.-1927. g.). Daumanta ziņā nonāk arī Umurgas Dziedāšanas biedrības koris, kam savs karogs, dibināts 1869. gadā, bagāts senām tradīcijām, augstu mūzikālo līmeni, piedalījies visos dziesmu svētkos kopš Pirmajiem (1873.). Tad jānokalpo arī obligātais karadienests Latvijas armijā. Atgriezies no tā, darbojas par skolotāju Valmieras apriņķa Katvaru pamatskolā (1929.-1934. g). 1934. gada maijā nodibina ģimenes dzīvi ar Umurgas lauksaimniecības skolas skolotāju Irmu Brunaldi. Abi raugās pēc darba vietas Rīgā, kas sekmējas tikai Daumantam tā paša gada rudenī, uzņemoties skolas pārziņa pienākumus Rīgas centrālcietumā (1934.-1936. g.). Tautskolu direktora aicināts, 1936. g. rudenī pieņem skolas pārziņa darbu Valmieras apr. Trikātas pagasta pamatskolā (1936.-1941. g.), kur arī sievai paveras darba iespējas. D. Vītols vada arī Trikātas ev.-lut. draudzes jaukto kori, ar kuru Devītajos vispārējos dziesmusvētkos Rīgā koru sacensībā, lauku koru nozarē, iegūst trešo vietu (Rīgas Latviešu biedrības sudraba kausu). 1941. gadā Vītolu ģimene pārceļas uz Salacgrīvas (Valm. apr.) pilsētas skolu par tās pārzini un skolu vada, arī Salacgrīvas jaukto kori, līdz 1944. gada septembrim un oktobrī dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Šī gada vasarā Rīgas apgabaltiesa šķīrusi laulību ar Irmu Brunaldi, kas ar dēlu Alvi paliek Latvijā. D. Vītols nonāk Bernsenes bēgļu nometnē, Ziemeļvācijā, kur atsāk darbu ar 70 balsu jaukto kori. 1946. gada 30. jūnijā, kopā ar Ed. Ramatu un R. Zuiku, ir Ziemeļvācijā, Gēstahtā pie Hamburgas (Saules nometnē), Elbas novada latviešu Pirmo dziesmusvētku virsdiriģents. Pēc tam drīz sākas bēgļu nometņu tukšošanās, latvieši bezcerīgi izklīst vēl vairāk. 1947. gadā Vītols pārceļas uz Angliju un dzīvo Bradfordā līdz 1955. gadam. Noorganizē jauktu kori Līgo un vīru dubultkvartetu, ir Anglijas latviešu Pirmo (Londonā 1949.), Otro (Lesterā 1950.) un Ceturto (Mančesterā 1954.) dziesmudienu virsdiriģents. Dienišķo maizi pelna audumrūpniecībā. 1951. gada septembrī salaulājas ar Elvīru Kalniņu. Ģimene sakuplo ar dēliem Andreju un Jāni (miris). Anglijas latviešiem grūti samierināties ar piedāvāto darbu un dzīves apstākļiem un drīz vien, kam iespējams, sāk meklēt ceļus, kā pārcelties uz kādu citu zemi. Vītolu ģimene 1955. gadā dodas uz Montreālu Kanādā. Dabū darbu elektrības darbu nozarē un tūlīt nodibina arī vīru kori Jundu, ko vada 25 gadus (1955.-1980. g.). Koncertē gan Kanādā, Amerikā, gan kopīgi ar citiem koriem un piedalās dziesmusvētkos. Mūzikas lauka kopšana, koru vadīšanas prieks visās mūža gaitās ir neatņemama dzīves daļa. Blakus tam darbojies arī par ērģelnieku ev.-lut. draudzēs: Liepupē (Latvijā), Bradfordā, Montreālā. Korvadoņa zizlis vizējis viņa rokā ar panākumiem 55 gadus (1925.-1980. g.). Abi dēli un viņu ģimenes iet tēva pēdās un kopj latviešu koru tradīcijas. Daumanta Vītola mūža pavediens pārtrūkst 1986. gada 11. novembrī. Viņš pārpelnots. Pelnu urna apbedīta Montreālas Mount Royal kapsētā, blakus dēlam Jānim.

Avots: Latvju mūzika, 1997